Cikos nu kuram ir tas rīts.
Sestdienas vakarā, lai nomierinātu sirdsapziņu, meklēju sabiedroto, kas dotu svētību tam, ka neko negribas darīt. Atradu. Saņēmu, bet šo to tomēr izdarīju. Jā, un noskatījos vēl vienu Griškoveca izrādi – “Как я съел собаку”. Ticu, kad tikšu līdz viņa grāmatu lasīšanai, balss būs tik ļoti iestrādājusies galvā, ka Viņš lasīs tikai man. Nē, lasīšu es, bet skanēs Viņš.
Bet te pastkarte no Miera ielas svētdienas. Tieši jums!
Lai silti!
Un tur izskatās mierīgi, un saule liek smaidīt un, skatoties uz to ēku, deguns vizualizē šokolādes smaržu.
Vai viņa grāmatas jau ir pie Tevis? Varu dot izlasīšanai “Kreklu”. :)
Zvanīju Tev, nesazvanīju. Nerakstīšu, rītdien mēģināšu vēlreiz.