Lai dzīve mierīgāka

Šodien datoru atstāju darbā, bet šo, kas man mājās, vien ieslēdzu uz pāris minūtēm un tūlīt jau slēgšu laukā. Patiesībā, kopš tā mirkļa, kad man mājās ir internets, mana dzīve gandrīz ne reizi vairs nav bijusi tik mierīga, kā tas bija tos daudzos gadus, kad mājās šīs zarazas nebija. Plašumi, kuros pazūd laiks, kuros tiek notrallināts laiks un jā, taisnība vien būs arī par to tukšo ledusskapi, kurā, zinot, ka nekā nav, mēs tik un tā ielūkojamies.

Arī bodē šodien gāju ar piespiešanos, jo ēst gatavošana ir pārvērtusies par manas dzīves kaitinošāko lietu. Nē, man patīk gatavot un vēl vairāk ēst, bet tas, cik ļoti šī nodarbe vakaros patērē laiku, mani padara nervozu. Tieši šajās dienās es steidzos mājās jo īpaši tāpēc, ka nevaru vien sagaidīt, kad atkal varēšu ķerties klāt manam indijziloņu projektam, jo taču tā stunda, ko pavadu pie plīts, man noderētu pavisam citādi.

Lai ietaupītu vēl vairāk laika un, pagaidām viss ir pēc plāna, datoru atstāju darbā. Soma vieglāka, plecs nesāp un dzīve mierīgāka. Bodē nopirku rīsus, šampiņjonus un dažus tomātus. Vista mājās jau bija. Viss tika sagriezts gabaliņos un pēc kārtas nobāzējās uz pannas. Vista zeltojās, šampiņjoni un sīpoli tai līdzi. Pēc mirkļa pievienojās arī tomāti un kriksis karija. Nezinu, ko es tur darīju, bet viss uz izjūtu, jo priekšzināšanu man nav. Sāls un pipari. Mmm.. kā man patīk sīpolu smarža, kad tie sāk cepties. Tā ir tāda saldena un viegli kairinoša. Karijs visam piešķīra toni, kuru maigāku padarīju ar saldo krējumu. Tikmēr rīsi jau bija sasnieguši savu gatavību. Vēl tikai tēja un viss skaisti ieguldīts šķīvi varēja ceļot uz manu istabu, kur, ērti iekārtojusies krēslā, nosēdos pie zilās kastes.

Jā, un dzīve kaut uz mirkli bija tik pat mierīga, kā toreiz, kad manās mājās nebija interneta.
Lai jums mierīgs vakars!

P.S. Foto paturpinot Indijas tēmu. Vai vēl kādam liekas, ka es sīciņa?