Kad pirmo reizi viņu satiku, man bija no viņas bail. Tāda neizskaidrojama bijība un iekšējs „ko tad es”. Tā parasti notiek, kad iepazīsti jaunus cilvēkus, bet pats neesi formā un patiesībā esi absolūti pļek. Tātad, mēs satikāmies manas pašpārliecinātības viszemākajā punktā, kad tā bija iznīcināta un noslaucīta līdz ar zemi, tāpēc katra tikšanās man tomēr lika krietni saņemties un iztaisnoties, jo tas taču mirklīgs vājums, mirklīga nespēja un, lai cik vāja biju, spēka man tam visam bija gana.
Tagad tā atceroties mūsu pirmo tikšanos, kad jutos kā zem lupas, nāk smiekli, jo vairs nav ne lupu, ne arī baiļu. Ir tikai sirds siltums un patiesa draudzība. Ja par citiem cilvēkiem savā dzīvē es vēl varētu teikt, ka mēs jau nu satikāmies nejauši, tad par viņu man nekādu šaubu nav – tā nekad un nevienā mirklī nav bijusi nejaušība. Kad kaut kur tika plānoti maršruti, mūsējo satikšanās bija ieplānota. Tik apburošas divas maitas viena otrai vienkārši nevarēja paiet garām – jo kurš tad mani aizstāvēs un kurš viņu rotās? :D
Ko es tā par šo noslēpumaino viņu?
Viņai ir dzimšanas diena!
Manai Gaismai ir dzimšanas diena =)
Gaismu, dzeju Tev nesacerēju, taču es nākšu vakarpusē ar ko labāku, ar kaut ko purple. Ceru, ka tas sargās Tavu mieru, kamēr es blandīšos pa pasauli un vākšu stāstiem sižetus.
