Bija pietiekami agrs, lai vēl varētu griezties uz otriem sāniem un nosnausties pāris stundiņas, bet kaut kur pa dzīvokli skraidīja dipinoši soļi, kas meklēja olas. Soļi ik pa laikam apstājās ar uzvarošu saucienu, kas signalizēja par atradumu.
Tas ir tas, kas mani sajūsmina bērnos – viņi tic. Viņi tic, ka tās olas sanesis garausis, kurš rāvies visu nakti, ne tikai krāsojot olas, bet vēl tās saslēpjot dažādās vietās. Un tās mazās acis, kas labu laiku pēc tam, kad viss ir atrasts, vēl kaut ko meklē, man tādam lielajam, pieaugušajam un neticīgajam, rada smaidu.
Tāpēc šajās Lieldienās, sniegotās vai saulainās (kādas nu kuram ir) novēlu ticēt brīnumiem – maziem vai lieliem, bet brīnumiem, jo ticība, nolaupīta kādā brīdī, var pietrūkties tad, kad to visvairāk vajag.
Lai silti, priecīgi un saulaini!
Ar sveicieniem no Ziemeļpola,
jūsu Kni
