Stāvēju pieturā un vējš uzstājīgi bužināja matus. Kādu gabaliņu nostāk stāvēja puisis un, tāpat kā es, vējā gaidīja trolejbusu, kurš nez kāpēc nenāca. Draņķis. Brīdī, kad puisis no kabatas izvilka gaļas dēlīti, t.i., telefonu gaļas dēlīša izmērā, aizdomājos par tiem laikiem, kad mums visiem (nu gandrīz visiem) likās, ka telefonam ir jābūt mazam, un, ja tam bija antena, tad tas pretendēja uz rācijas statusu. Pēc tam, kad galvā biju apspēlējusi domu par telefoniem, atcerējos par tām neglītajām sieviešu rokassomiņām, kas arī savulaik bija mazas. Atceraties tās desveidīgās somiņas ar rokturīšiem, kurās ievietojās maks un lūpu spīdums? Laikā, kad vēl nebija tricekļsunīšu, sievietes labo padusi sildīja somiņa. Kādreiz viss bija mazāks, pat tie krekliņi, ko jaunkundzes vilka, knapi sniedzās līdz nabai (tas ir, ja paveicās), savukārt džinsu jostai līdz viduklim bija apmēram tik tālu kā no Spilves lidlauka līdz Biķernieku mežam.
Kas vēl? Visam bija jābūt jaunam, importa un plastmasīgam.
Šodien? Telefoni kļūst lielāki, meiteņu svārki slauka zemi un vēdera atkailināšana publiskā vietā (ja tā nav pludmale) skaitās sliktais tonis. Apģērbties, ne izģērbties. Publika nesmādē vecas lietas, par grabošu riteni tikai retais vairs sarauc degunu, lamināts skaitās vakardiena un koka grīda kļūst par iekārojamu kumosu. Cilvēks alkst plašuma, gaisa un vietas.
Taču ir kaut kas, kas salīdzinājumā ar tiem laikiem, ir sarāvies mazumā kā tāds siltais vilnas džemperis, kurš kļūdas pēc izmazgāts veļas mašīnā. Tās ir sarunas. Īstas sarunas un klātbūtne. Īstas sarunas bieži vien ir kā tā džinsu josta un viduklis.. kā no Spilves lidlauka līdz Biķernieku mežam. Tālu.
Taapeec es neesmu telefona cilveeks, ja man kaads saka, es Tev piezvaniishu parunaasimies… mana atbilde vilcinaas… Man kaut kaa patiik aci pret aci, kad varu sajust konataktu ar cilveeku, redzeet vinja emocijas, kustiibas, acu skatienus. Esmu sms freeks, e-pastus patiik uzraxtiit, citreiz pat taadus kas ir graamatu veerti, jo gari, bet telefonsarunas – nee, tas nav mans!
Bet sarunas… taa jau arii ir maaxla, prast sarunaaties ne tikai pasham ar sevi :)
sen neesam runājušās….
Man patīk kā Tu raksti. Tev perfekti sanāk ietērpt situācijas vārdos.
Gicha – tad jāsarunā tikšanās.
Saulespoga, mīļs paldies! Man gribētos vairāk rakstīt, bet domas nenāk.
Cik ļoti Tev var piekrist! Pedējā laikā arī par to aizdomājos, cik ļoti pietrūkst īstu sarunu. Paldies, ka par to runā. Mebūšu savos novērojumos viena.:)