Kad pēdējo reizi sevi mānījāt, ka tie tumšie, visai draudīgie mākoņi nemaz ar nav tuvu un ka tā ir fikcija? Ka noteikti paspēsiet aiziet līdz mājām, lai gan ir jāiet vismaz minūtes piecpadsmit? Neatceraties? Bet es gan.
Tieši pirms minūtēm desmit ievēlos mājās slapja līdz miesām, tiesa gan tikai viens apģērba gabals palika sauss un prātā atausa saruna, ka tāda izmirkšana lietū vasarā jau neesot nekas traks. Nav jau arī, tikai mana pārlieku jutīgā daba pēdējās dienās par šādu dušu nemaz nepriecājās un dzina vēl lielākā izmisumā. Bet neko. Iestāstījusi sev, ka šāda atvēsināšanās nāks tikai par labu, nasku soli visas Tērbatas ielas garumā mirkdama lietū gāju mājās. Samīļota, sabarota un smiekliem sapaijāta. Tā tie draugi dara.
Dienas saukli saņēmu no ziemeļpola.
Pie tā tad arī paliksim, jo mana pēcatvaļinājuma depresija tieši to šobrīd arī dara.. vizina jumtu.
тихо шифером шурша, крыша едeт не спеша.
Labunakti!
Oooo, manam jumtam uz vakarpusi arī būs aktuāls šis sauklis :D Patiesībā jau tagad sākās…
Stipri līdzīgi un ap to pašu laiku beidzās mans vakara velobrauciens, tikai es biju naivi iedomājies, ka būšu ātrāks par tiem padebešiem – pēdējos pāris-trīs kilometros, kas tika pievarēti jau krietnā pustumsā, iepūta kārtīgs pretvējš kam pēc brīža sekoja arī mērcētājs. Kad nu beidzot patvērums bija sasniegts arī stihijai interese par mani bija zudusi :)
Bet pirms tam bija arī epizode ar jumta braukšanu, brīnoties par meža vidū ceļa malā pie Krievupītes atstātiem maisiem, kuri piedevēm izrādījās kustīgi, cenšoties no manis aizbēgt, kad labi ieskrējies tā ap 30km/h biju tiem pietuvojies. Tad grāvim otrā pusē piefiksēju divreiz lielāku objektu par tiem, ko biju panācis un gandrīz jau apdzinis, kurš arī uzsāka sprintu tajā pašā virzienā, un man dūša sametās pavisam šķērma, jo kad mežacūkām ir sivēni tās var būt visai neaprēķināmas. Vēl labu laiku turpināju atskatīties pār plecu vai gadījumā man tomēr kāds neseko. Var jau būt, ka arī ”maisi” darīja to pašu :D