Logu ainiņas #1

Mājā pāri ielai bija kāda maģija, katrā no logiem atsedzot pa nelielam uzvedumam, pa ainai it kā no lugas. Kamēr debesis spēlēja vienačos, spoži spīdinot to vienu aci, kura cilvēkiem jauca prātus, kādā no logiem absolūtā harmonijā pie klavierēm sēdēja mazs puika un kungs, kurš varēja būt vai nu tēvs, vai vectēvs. Un patiesībā vienalga. Kungs ar kociņu sita ritmu, kamēr mazie pirksti veikli skraidelēja pa taustiņiem, vien ik pa laikam ļaujot klausītājam iejaukties ar kādu paraugdemonstrējumu.
Uzvalka žakete bija atgūlusies krēslā, baltais krekls sacentās spožumā ar istabas gaismu. Tajā visā bija kāda burvība, kāds skanīgs miers, kura skaņu varēju vien iztēloties pēc mazā jaunekļa pirkstu kustībām un kociņa ritma. Likās, ka tieši tā šovakar izskatās laime.