Mans organisms nav muļķis un, ja tam visas nedēļas garumā ņem nost pašu svarīgāko, proti, miegu, tad viņš atspēlējas man svarīgā brīdī, proti, piektdienas vakarā, kad viss galds noklāts mazām mazītiņām lapiņām ar rakstiem un pierakstiem, ideju dokumentācijām un izklāstiem. Tieši tajā brīdī, kad varētu ķerties klāt darbam, acis vaļā nav noturamas un vienīgais, ko tajā brīdī var secināt, ir tas, ka visi ceļi tobrīd ved tikai uz gultu.
Pretojoties organisma uzstājīgajai vēlmei nolikt mani slīpi, tomēr izlēmu skatīties filmu. Nejaušas sakritības dēļ sanāca, ka tā franču, taču ar pavisam anglisku nosaukumu. LOL* Laughing Out Loud.
Lola ir padsmitniece ar visām izrietošajām sekām: draugiem, smēķēšanu, ballēšanos, slepenas dienasgrāmatas rakstīšanu, kušanu pēc kāda puiša, ķildām ar mammu un cīņu pret pastāvošo iekārtu. Gluži kā šonedēļ iesākās mācību gads, arī filma sākas tieši ar to. Jaunieši, atgriezušies no vasaras brīvdienām, uzsāk jauno mācību gadu. Viss kā jau ierastā skolā – bariņš meiteņu, otrs bariņš stilīgo puišu, kas papildus visam vēl spēlē mūziku (un meitenēm tas patīk), viena klases padauza, kuru ne acu galā necieš pārējās meitenes, bet, ak, pieņem puiši. Skolotāji, kas tracina un skolotājs, no kura mutes skaitītās matemātikas formulas skan kā atzīšanās mīlestībā, vai vismaz kā koķetērija.
Kāpēc filmu būtu vērts noskatīties?
Jo tā ir viegla, smieklīga un rotaļīga. Par vecākiem un pusaudžiem, par viņu attiecībām, domām un sarunām, turklāt filmai atlasīta lieliska aktieru plejāde!
Un vēl, jo tā kādu smeldzīgu rudens vakaru padarīs vieglāku, ļaus uz brīdi aizmirsties un pārcels jūs atpakaļ laikā, kad jums bija tik pat.. apmēram sešpadsmit.
Bet visādi citādi ir rudens.
Šī ir viena no tām filmām, kuru skatos ik pa laikam…