Iespējams, es mēģināju izaicināt likteni, precīzāk, uzaicināt, ieejot avīžu tirgotavā, kurā tirgoja loterijas biļetes. Tās sajūtas līdzinājās gājienam uz makdonaldu, kur mani sagaidīja pārdevēja ar neizpratnes pilnu sejas izteiksmi, jo es centos iegādāties to, par ko man nebija ne mazākās sajēgas. Ja makdonaldā es pazinu tikai frī kartupeļus un saldējmu “Radziņš”, tad šajā reizē pavisam droša biju tikai par vārdu salikumu “SuperBingo”.
Kad pajautāju kaut ko par momentloterijas biļetēm, kurās, kā signalizēja mana atmiņa, kaut ko varēja nokasīt, kārtējo reizi sastapos ar to seju, jo prasīt to tā, kā biju paprasījusi es, laikam nevarēja, vai arī skaitījās sliktais tonis. Esot taču neskaitāmas “nokasāmās biļetes”, kuru cena šūpojas no divdesmit pieciem santīmiem līdz pat latam.
Paņemot drošos “frī kartupeļus”, kā mērci palūdzu arī vienu no tām biļetēm, kuru turklāt man vēl bija jāizvēlas ar savu roku, kura nebija radīta mirklīgai veiksmei. Jāteic, ka tikai vienu reizi biju laimējusi loterijā, turklāt tas notika pirms daudziem gadiem un šo biļeti par godu dzimšanas dienai man bija iedāvinājusi klasesbiedrene, kura ne tuvu nebija mana draudzene. Es laimēju apaļu latu, kura tālākās gaitas un apmainīšanu pret kādiem citiem produktiem, es vairs neatceros.
Paņēmusi biļeti, kuru rotāja apšaubāma paskata zvejnieks platmalē, gumijniekos, trusenēs un krekliņā, kuru tāda apjoma vīrietim valkāt nevajadzētu, tvēru pēc rīka, ar kuru bruģēt ceļu pretim veiksmei. Jāteic, ka sava veida azarts tajā bija, un mani pārņēma satraukums, kuru varētu pielīdzināt bērna satraukumam pirms Ziemassvētkiem, pārmeklējot visus skapjus, kamēr vecāki bija darbā, lai apsteigtu laiku un ieraudzītu, kas šogad paredzēts zem eglītes.
Mans bultiņu virzītais ceļš tuvojoties desmit latiem, apstājās brīdī, kuru iezīmēja melns punkts, kas savukārt nozīmēja, ka vienīgā zivs, kura bija uzķērusies uz āķa, biju es. Vēl lielāku vilšanos sagādāja fakts, ka jau iedomājos, ko tieši būtu izdarījusi ar šiem desmit latiem un šī vēlme nesniedzās tālāk par kuņģa piepildīšanu ar ko gardu. Sakarā ar to, ka no šīs copes biju atgriezusies tukšā, man nekas cits neatlika, kā uzvesties kā neprasmīgam zvejniekam un pagatavot vakariņas no tā, kas bija. Un tas nebija slikti, tikai tā gribējās piedzīvot to brīdī, kurā uzgavilēt par mirklīgu, taču tik kārotu veiksmi.
Lai nu kā, man palika svētdienas rīts un iedomātās koka muciņas, kuras izvilkt no maisiņa, lai kaut kur tālumā dzirdētu kādu saucam: BINGO!
Lai silti!
