Patiesībā jau divdesmit divas minūtes man bija jāguļ, jo biju nosolījusies sev aiziet gulēt laikus.
Neizdevās diemžēl.
Kad vakarā nācu laukā no darba, sajutos kā pilnīgi svešā pasaulē, kā uz citas planētas. Aukstums triecās sejā un vējš ar savu ledaino roku neļāva manai elpai izplūst vienmērīgi, veidojot baltu elpas mākoni. Nekad vēl nav bijis tik dīvainu sajūtu, kas būtu saistītas ar aukstumu. Es taču esmu no Ziemeļpola un man nevajadzētu salt, bet salst. Tas ir vesels rituāls, kā sevi cenšos pierunāt iziet laukā tajā aukstajā un svešajā pasaulē, jo birojā taču nenakšņosi…
Šovakar sildīja filma . Pavisam vienkārša un, iespējams, tā nepretendē uz neko uzcilu, bet es taču par to mazo lietu lielo burvību. Par maizi un sviestiņu. Vai nav skaista atzīšanās mīlestībā – Tu esi manas maizītes sviests! Jā, un maize ar sviestu ir kas patiesi labs!
jā, šī filma ir dikti laba garastāvokļa uzlabošanai. es tā smējos skatoties. :)
Dikti skaists vizuālais noformējums kni.zilonim un dikti skaists teksts. Tu esi sviestiņš manai maizei. Tu esi punkts manam i. Tu esi vāciņš manam podiņam. Laikam jāiet paklausīties Cosmos.
Tu ar’!