Nē, ne man, tā ir rindiņa no grupas „Oranžās brīvdienas” (OB) dziesmas „Nerunāsim aplinkus”.
Pirmo reizi dzīvajā OB dzirdēju šotu bārā pie Pulvertorņa, kad Ievulis iepriekš jau neskaitāmas reizes mani bija aicinājusi uz kādu no viņu koncertiem, taču es pamanījos vienmēr atrast kādu iemeslu, kāpēc to nedarīt. Turklāt tā bija svētdiena un kurš tad svētdienās deviņos vakarā iet uz bāru, ja nākamajā rīta jau pusdeviņos jābūt darbā? Beidzu lauzties un piekritu. Tā arī šajā reizē, kad NABAklab notika ska mūzikas pasākums ar nosaukumu „SKAposts”.
Oranžās brīvdienas ir grupa, kura pamanījusies sapulcēt 12 puišus, kas spēlē varen jestru mūziku. Ieva tā man arī viņu vienmēr bija raksturojusi – klausoties OB nekad nav skumji un, ja arī ir skumji, tad visas skumjas izplēn, kā nebijušas. Teksti ir asprātīgi, smieklīgi un dažkārt vienkārši par neko, taču katra grupas uzstāšanās aizrauj, paceļ garastāvokli tā augstumos un gribas smaidīt. Tā arī es vakardien, uzcirtusi košākos svārkus (krāsu enerģija), devos uz enerģiskās grupas uzstāšanos. Tie cilvēki, kas nāk viņus klausīties, izskatās tik pozitīvi. Tie nenogurdināmi lēkā līdzi, zina dziesmu vārdus un smaida! Patiesi smaida.
Puiši tērpušies oranžā un arī kāds paziņa, kas atnācis šos paklausīties, atzīstas, ka ietērps gan šodien neesot par godu puišiem, bet gan Nīderlandes futbola komandas uzvarai pār Brazīliju. Dejoju un vēroju cilvēkus, kā pozitīvā enerģija griež virpuļus virs galvām un lūpu kaktiņus virza katru uz savu pusi, atsedzot baltu zobu rindas. Kājām nav miera un kam tad piektdienas vakarā kājās miers? :D
Ievu, lūdzu, lūdzu..
…aiziesim līdz Pulcītim? Tie, kas varbūt nezina, tad Pulcītis ir tas pats vecais labais Pulkvedis, kuram neviens joprojām neraksta. Mēs aizrakstījām, jo biju padzirdējusi, ka tieši vakardien dejas spēlēs Egons. Egons Reiters. Tas, kurš zina, kur Tu dzīvo un tieši tāpēc katru darba dienas vakaru var Tevi radio101 mūzikas pavadībā aizvest mājās.
Pulkvedī nebiju bijusi vairākus gadus un nebija jau īsti iemesla turp doties. Vakardien iemesls atradās.
Tur jau viņš bija pie pults. Neliela auguma, atlaidis bārdu, sirsnīgām un smaidīgām acīm, vieglu smaidu uz lūpām. Ak, un tā balss. Noķēru viņa skatienu un devos dejot tieši tur, kur kādreiz – pie dj pults uz nelielā paaugstinājuma. Ideāla vieta, neviens nebakstās, negrūstās un var ļauties deju ritmiem.
Padejojusi, pievērsos cilvēku vērošanai. Ja jūs redzētu, kā meitenes ķer Egona skatienu un smaidu? Atnākot deju placī, tas ir gluži kā obligāts uzdevums. Skatījos un smīnēju, viss ir pa vecam. Kā toreiz, kad uz Pulcīti gājām regulāri. Meitenes burtiski vai tvīkst pēc mūzikas pavēlnieka, drosmīgākās dodas pie viņa parunāties vai arī palūgt kādu dziesmu. Visas kā viena viegli piesarkst un dodas prom mirdzošām acīm. Lūk, cik daudz spēj viens cilvēks ar šarmantu balsi.
Pēdas no dejošanas sūrst, taču gaidu, kad beidzot atskanēs kāda dziesma, kas man nepatīk, lai varu taču saņemties doties mājās :D Gluži vai gribējās pagriezties un pateikt: „Egon, esi cilvēks, uzliec vienu nesmuku dziesmu, lai man vieglāk aiziet.” Nē, tā neteicu, vien uz atvadām ausī iečukstēju: „Paldies par radio!” un zinu, ka ir cilvēki, kas man par ar šo paldies pievienosies.
Smieklīgi, bet es atkal sajutos kā akadēmijas laikos. Jūra līdz ceļiem un burvīga mūzika ausīs.
Priekā!
