“Nekāda medus maize jau tu neesi.”
“Tu arī ne.”
Man mēdz būs tas viedoklis, kuru dēvē par melnu vai baltu. Bez pustoņiem. Es mēdzu būt asa un neiecietīga. Mana mēle brīžiem ir kā izkapts un es to visu lieliski apzinos, kā arī kontrolēju pēc sirds patikas, pēc mēness fāzēm, pēc citu fāzēm, taču katru reizi, kad visu to saskatu citos, pirms viņiem ko teikt, es sajūtu sevi līdz sīkākajai šūnai. Es sadzirdu visu to, ko esmu teikusi pati un caur citiem izjūtu, cik ļoti man tas nepatīk. Cik ļoti man viņos tracina tas, kas patiesība tracina manī pašā.
Man tevī besī tas, kas sevī.
Tajās reizēs, kad nākas piedzīvot strīdu un man pacietības ir tik, ka no tās varētu ražot elektrību, savukārt otrā galā ir izcils elektrības patērētājs, tad visi padomi un uzmundrinājumi, kas izskan no manas mutes vai nāk no maniem pirkstiem, patiesībā ir uzmundrinājumi man pašai. Katrs strīds patiesībā ir kā saruna ar sevi, kā atbilžu sniegšana uz saviem jautājumiem. Bet vispār, tie ir tie brīži, kad man sametas kauns par to, ka kādā citā reizē kādam citam kas tāds jāklausās no manis. Tie strīdi ir ar sevi pašu, un tas tik ļoti tracina.
Kaut mums pret saviem cilvēkiem būtu tik daudz pacietības un iecietības kā pret svešiem.
Man tevī besī tas, kas sevī.
“Nekāda medus maize jau tu neesi.”
“Tu arī ne.”
Kni, Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti tas arī par mani! Jā, diemžēl to mūsu iekšējo nesmukumu visvairāk dabū tuvākie, manā gadījumā bērni …. protams, es ar sevi runājos, domāju un attīstos, bet ir dienas, kad tas lielais nesmukums laukā sprūk.
lielākais trakums, ka tas uzskatāmi rādās “māte – meita” attiecībās. manā gadījumā uz abām pusēm… brr… kad tu sevī redzi savu māti attiecībās ar meitu, pie tam situācijās, par kurām reiz teici, ka nekad tā nerīkosies… bumerangs.
bet šo : “Kaut mums pret saviem cilvēkiem būtu tik daudz pacietības un iecietības kā pret svešiem”, es vienmēr skaitu kā mantru pēc trakajiem strīdiem.
lai veicas!
Un tāpēc es brīžiem pabaidos te kaut ko iekomentēt, lai nedabūtu ar izkapti. :D
Tad visi sajūsmas komentāri ir sameloti, jo ne pie kā cita jau te komentēt nav kur. Es taču vairs nerakstu, jo man īsti vairs nav interesanti, turklāt rakstīt rakstīšanas pēc ir muļķīgi., turklāt no sērijas “publiskā dienasgrāmata” es ceru, ka esmu arī izaugusi un notikumu izklāstu mēs katrs varam stāstīt draugiem. Turklāt, kad jūs pēdējo reizi bijāt pie viņiem?
Bailēm citādi nav pamata. Tu nekad neko tāāāādu pat twitterī pateikusi neesi ;)
Zināšanai: es novērtēju pretējā viedokļa cilvēkus ļoti augstu. Pa spalvu glaudītāji bieži vien ir paredzami un garlaicīgi.
Melojusi gan neesmu ne kripatiņas. :D