Varu saderēt, ka katrā mājā ir neliela mapīte ar bērnu zīmējumiem, kas tapuši bērnudārzā un pirmajās klasītēs. Tāda mapīte ir arī mūsu mājās, kuru, meklējot akadēmijas mācību materiālus, atradu vienā no plauktiem. Jāteic, ka, apskatot brāļa zīmējumus, radās sajūta, ka viņš tomēr ir šmaucies, jo, lai arī kā negribas atzīt, brālis savos pirmajos dzīves gados zīmējis labāk par mani… tikai vēlāk sanāca tā, ka mākslas skolu ar izcilību (ak, dies!) pabeidzu es, nevis viņš. Brālis otu vietā izvēlējās šauteni un slēpes.
Lai kā tur arī nebūtu, par godu izbēgušajam lācītim (Made, turies!), vēlos publicēt divus mana brāļa bērnības mākslas darbus. Divi veltījumi no tālā 1989. gada.
P.S. Īpašu uzmanību lūdzu pievērst pirmā zīmējuma putniņam. Tas taču twitter putnelis!
Šis atkal jau liek domāt, ka mūsu ceļi, Kni, krustojas mums pašām to nemaz neregulējot. Esot Rīgā mana Mother bija atlasījusi veselu kaudzi ar šādiem “bērnības/skolas laika liecinājumiem”, jo man bija 20.aug. jābūt uz klases salidojumu. Mēs pēdējo reizi bijām tikušies tālajā man šķiet tālajos 90to sākumā :)
Tad nu atradu atmiņu klades ar zīmējumiem, kuros redzams, kurš pats/pati zīmējuši, kuriem mammas ;) savu obligātās literatūras kladi – tādos dumjos padomju laiku pelēkos vākos, bet iekšā ar lieliskiem maniem zīmējumiem un tekstiem. viens piemērs bija apmēram tāds – rakstīts 3.klasē: Grāmata zīļuks ir domāta mazajiem, bet es vienalga to izlasīju :)))))
vienīgi skumji, ka jālido prom man bija tieši 20tajā un šos skaistumus visai klasei parādīt neuzspēju, bet nu daļa redzēja mani satiekot un arī iedevu tos līdzi ar piekodinājumu, lai “neaizdzeras un nepazaudē”, jo kopiju man nav :))))
eh, skola, skola – skaisti tomēr bija (ko nevarētu teikt par manām atmiņām par bērnu dārzu – tās tomēr bija dikti traumējošas visai dzīvei, jo manam brīvajam garam, tur ļoti grūti bija iekļauties diendusas un jāapēd viss rāmjos :(
jauku dieniņu vēlot,
Signe (back in Tunis)