Vēl tagad atceros to dienu, vai arī precīzāk to rītu, kad mazliet pēc pieciem gar māju tramvajs pabrauca nevis grabinot, bet gan švīkstot. Tik pat labi arī atceros, kā tiku mierināta, ka ar laiku pieradīšot pie tās grabināšanas. Nepieradu. Un vēl es atceros, kā Miera ielas republikas ļaudis notrausa asaru par to, ka grabinātāja vairs nebūs, ka šai ielai nepiedienas šis jaunais.. šis..
Ko tobrīd nodomāju es? Tā mūžīgā pieķeršanās vecajām lietām un pretošanās jebkādām pārmaiņām, kas citiem var atvieglot dzīvi. Kādam uzlabot miegu, kādam atvieglot iekāpšanu un pārvietošanos.
Gandrīz katrs rīdzinieks zina, ka nākamgad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, arī gandrīz katrs rīdzinieks zina, ka tieši šobrīd viens no ievērojamākajiem Rīgas muzejiem ir apjozts ar sētu un tiek “uzrakts”. Lieki piebilst, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nākamgad būs ciet. Un ja jau mākslas svētnīca ir ciet (labi, ir vēl citi muzeji, bet tomēr), tad varbūt laiks mākslu izvest ielās?
Brīnišķīgu piemēru pirms kāda laika rādīja Samsung sadarbībā ar Kristīni Luīzi Avotiņu, izvedot košo mākslu ielās, proti, aplīmējot tramvaju ar Kristīnes darbiem. Sak, kāpēc gan mums nevarētu būt Purvīša tramvajs? Vai Rozentāla? Vai Padega? Ja lielais muzejs ir ciet, vai nākamgad nevajadzētu tā “saturu” vizināt ielās?
Un kā būtu, ja jaunajiem māksliniekiem tiktu sarīkots zīmējumu konkurss par godu Zoo, attiecīgi labākajos darbos ietērpjot tramvaju, kas brauc uz Mežaparku, tādējādi kļūstot arī par Zoo reklāmu pilsētā?
Jā, zinu, labs jautājums: kurš par to maksās? Saprotu, ne jau Rīgas satiksme nodarbosies ar labdarību, un diezvai arī Rīgas domes kabatā atradīsies pietiekami daudz latu, bet, vai tomēr nevajadzētu padomāt par to, kā it kā ar salīdzinoši nelielu ieguldījumu padarīt pilsētu pievilcīgāku? Kā iznest ielās to, kas mums tiek glabāts ēkās, zem atslēgas, aiz durvīm? Jo galu galā – atstāsim taupības rezultātus ekonomikas žurnāliem. Cik cilvēkus jūs zināt, kas šurp atbraukuši uz mūsu knapināšanos un jostas savilkšanu skatīties?
Un ko domā Tu? Kādu tramvaju gribētu redzēt Tu?
P.S. Bērnu zīmējums aizlienēts bez atļaujas no zimejumi.lv Apskatiet arī citus, cik mūsu valstī talantīgi bērni. Zīmējuma “Baltā pūce” autors: Arsēnijs Zaičenko, 8 gadi. Akvarelis, papīrs. 2009. g. Arsēnijs ir diplomands Jūrmalas Mākslas skolas rīkotajā zīmējumu konkursā “Es mīlu jūru”.
Man patiktu redzēt smuki izdaiļotus tramvajus, uz kuriem nebūtu smscredit, samsung utt.
Tu neesi apdomaajusi sho savu Raxtu publiceet vai nopludinaat kaados citos sociaalos tiiklos??? LABS raxts KNI :) un idejas, domaaju, ka ko taadu vajadzeetu dzirdeet citaam, dzirdiigaam ausiim!
O, lieliska ideja! Mēs no Brīvdabas muzeja puses jau sen par to esam fantazējuši un ļoti labprāt gribētu, lai kāds 1. autobuss un kāds 6. tramvajs būtu izdaiļoti ar Latvijas lauku viensētu skatiem, etnogrāfiskajiem priekšmetiem, segu vai cimdu rakstiem utt. Bet pagaidām par fantāzijām tālāk neesam tikuši, jo apzināmies, ka tādas naudas mums nav. Piekrītu, Mākslas muzeja u.c. muzeju krājumu iznešana pilsētvidē noteikti pienes vides pievilcībai un atgādina par mūsu kopējām vērtībām, kuras ikdienā paliek apslēptas.
Ja ir interese, tad Rīgas satiksmes atbilde bija šāda:
@kni_kni Mums patika Tavs raksts,ideja,ieteikumi…
Arī mēs esam domājuši par Tevis pieminēto un citiem līdzīgiem projektiem, taču mūsu idejas ir viens – pavisam kas cits ir tās sakārtot pēc prioritātes un izvērtēt, vai projektu spējam realizēt, uzturēt, un ko no projekta kopumā iegūst sabiedrība.
Mazliet nepareizs ir priekšstats: “Jūs neko nedarāt”,”Vai tad tiešām jums ir žēl pāris latiņu atlikt nelielam projektam”, “Kāpēc citur var, bet pie mums nevar”, “Paši neko nevar izdomāt” u.c. Komentāros, vēstulēs, zvanos katra ideja izskatās skaisti, taču realitātē ir pavisam cita aina. Ieviests kaut ko jaunu vienmēr var uzspēt, taču būtiski ir saprasts un izvērtēt, kas ar projektu notiks pēc tam!
Piekrītam Tev, ka mums ir jāsaglabā un jāizceļ savas pilsētas un valsts vērtības. Taču vienlaikus visu skaisto nav iespējams realizēt – cik ir mūsu iespējās, pakāpeniski realizējam dažādus labus projektus, kas ir saistoši gan mūsu pasažieriem, gan pilsētas iedzīvotājiem, gan Rīgas viesiem (citu pilsētu, valsts). Viens no šādiem projektiem ir Reto tramvajs – organizējam braucienus ar tramvaju vagoniņu, kurš būvēts un sagatavots pēc sena elektriskā tramvaja modeļa parauga (šādi vagoniņi Rīgā kursēja vairāk kā pirms 100 gadiem).
Ne tikai izceļam vēsturi, bet iezīmējam to ar nelieliem akcentiem – proti, Retro tramvajs kursē pa maršrutu “Ausekļa iela – Mežaparks”, un brauciena laikā iespējams apskatīt vienas no skaistākajiem vietām Rīgā, piemēram, Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Operu, Brīvības pieminekli, Vecrīgu, Basteja kalnu, Nacionālo teātri. Turklāt, sadarbojoties ar Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu, jau otro gadu darbojas akcija “Ar Retro tramvaju uz Zoo” (uzrādot Zooloģiskā dārza kasē Retro tramvaja biļeti, ieejai Zooloģiskajā dārzā tiek piemērota atlaide Ls 1 apmērā no biļetes pamatcenas).
Labas idejas nekad neatmetam, un ja uzreiz tās nav iespējams realizēt, mazliet pagaidām un apvienojam vairākus mazus projektus vienā lielā projektā, par kuru prieks mums un apkārtējiem. Ticam, ka nākotnē mūs sagaida vēl virkne citu skaistu projektu, kuru pamatā ir mūsu pilsētas,valsts “pievienotā vērtībā”!
http://www.twitlonger.com/show/n_1rk6884
Kad mācījos Kultūras akadēmijā, kāda lektore mums mācīja, kad nezini atbildi uz jautājumu, vai arī eksāmenā pagadījusies biļete, par kuru īsti neko nezini, tad stāsts jāiesāk ar to, ko no tevis prasa, bet tas jāievirza tā, lai varētu stāstīt par to, ko zini, galu galā savu stāstījumu padarot tik iespaidīgu, lai jautātājs aizmirstu, par ko jautājis. Kad studiju laikā piestrādāju veikalā, tur mācīja, ka, ja tiek jautāts par kaut ko kā nav, jāstāsta par to, kas ir. Kāpēc es to visu, izseciniet paši.
Retro tramvajs ir brīnišķīgi, bet tas jau ir vairākus gadus, tāpēc, manuprāt, ir jāiet tālāk. Mans raksts nav “uzbrauciens” Rīgas satiksmei, bet gan vairāk rosinājums sadarboties attiecīgajām institūcijām, jo nezinu, cik ilgam laikam vēl jāpaiet, lai saprastu, ka viens šajā valstī nav karotājs un ka mums tomēr beidzot būtu jāsadarbojas. Sadarbība ir atslēgas vārds.
>>> “Komentāros, vēstulēs, zvanos katra ideja izskatās skaisti, taču realitātē ir pavisam cita aina. Ieviests kaut ko jaunu vienmēr var uzspēt, taču būtiski ir saprasts un izvērtēt, kas ar projektu notiks pēc tam!”
Ja ieviest kaut ko jaunu mēs vienmēr varam uzspēt, tad galu galā var sanākt, ka ieviešanas brīdī jaunais jau ir vecs, proti, kā ar Nacionālo bibliotēku, mēs varam uzspēt realizēt novecojušu projektu. Nekad neesmu rakstījusi projektus, taču izskatās, ka ir pēdējais laiks sākt un painteresēties, kā to dara. Cilvēkus, kuri daudz ceļo, ar pliku rupjmaizi un Laimas šokolādi, kura diemžēl garšo gandrīz tikai vietējiem, ilgi nepaņemsi un nākamgad arī nepārsteigsi.
Kad sāksim sadarboties, mums ies labāk.
Zais, Līga un Una, paldies par atbalstu!
Laimas šokolāde tiešām vairs pat man – latvietim,diemžēl negaršo…tādas jēlas??? tās šokolādes….
burvīga ideja iznest mākslu ielās….:)
Es nez.. nesen man stāstīja kādu erasmus studentstāstu, kur mamma piekodināja, lai viņai tās “latviešu šokolādes” neved. Negaršo taču!
Bet citādi paldies par atbalstu. Visu vakaru, kamēr vizinājos ar velo, domāju, caur ko šo lietu varētu izbīdīt.
caur LIAA nevar projekta veidaa izbiidiit? LIAA ir taa vieta, kur visi jaunie tiek uzklausiiti un kam IR ideja, arii atbalstiiti. Pastaasta arii kaa raxtiit projektus un taa.
Es zinu, kas ir LIAA un nē, uz turieni jau nu tiešām es neietu. manuprāt, lietas ir daudz vienkāršākas.