Bija tumša, tumša nakts. Fonā apgriezienus uzņēma tikko iesākts seriāls, un šķita, ka nakts, pat ja ir gara, tā nebeigsies pusē sešos no rīta. Aizrāvos. Tik ļoti gribējās gan pabeigt mandalu, gan pēc iespējas tālāk tikt seriāla stāstā uz priekšu. Izdevās abi.
Kārtējo reizi iztēlojos, ka tikko esmu atnākusi no ballēšanās un ka ir īstais laiks iet gulēt. Sak, tā nakts nav bijusi. Nekad īsti neesmu sapratusi savu domu gājienu, kāpēc ballēšanās varētu būt legālāka par strādāšanu, kas patiešām sagādā patiesu baudu.
Te nu baudas auglis.
Katru reizi, kad tieku līdz sīko pērlīšu, miniatūro ikriņu, sauciet, kā vien vēlaties, padarīšanai, nekad nevaru atcerēties, kā to darīju iepriekšējā reizē. Neatceros, vai katrai bumbiņai taisīju iedobīti, vai griezu uz pusēm. Neatceros.
Mēnešiem neko nedarīt un tad brīnīties par nespēju atcerēties, laikam ir mazliet naivi. Zilonis un auskari dažus papildinājumus saņēma nākamajā rītā (jo rīts tiešām mēdz būt gudrāks par vakaru), kas gan nebija nekāds rīts, tāds pusrīts. Piecas stundas ātrā miega.
Divi centimetri diametrā izrādījās sarežģītāki, kā sākumā likās. Varbūt tāpēc, ka nakts jau bija rīts? Auskari papildināti ar gareniem sudraba auskarāķiem.
Lai kā tur būtu, šis zilonis tapis burvīgā naktī. Kā vienojāmies ar tā saņēmēju, nekāds gulētājs nebūs.
Ceru, ka jūsu rīts iesācies lēnām un skaisti.
Lai silti!
Mandalu ziloņi ir superskaisti, bet gribēju nokomentēt, ka man šis konkrētais auskaru dizainiskais risinājums arī šķiet burvīgs.
Paldies! Bija mazliet galva jāpalauza, bet, ja godīgi, tad ziediņiem pietrūka ziedlapu un nevarēja taisīt pilnos aplīšus.