Man ir mazliet kauns. Kauns par to, ka tik lēnu tas nāca un ka savā mandalu projektā atpalieku tieši par vienu ziloni. Kauns par to, ka uzstādīju mērķi atvaļinājuma laikā uzdarināt divus, bet neuzdarināju nevienu, un, lai arī kā atceļā no Talsiem galvā zīmēju skices, tas nelīdzēja. Nezīmējās. Pilnīgs tukšums. Nelīdzēja ne krāšņās debesis, ne klausītā mūzika. Viņš vienkārši nenāca. Turklāt, tā vietā, lai pēc izbrauciena vienkārši dotos pie miera un nomierinātos, divos naktī sēdēju un kā tādam orākulam lūdzu Gūgles tantei bildes iedvesmas pievilināšanai.
Viņš ir kluss un bez pārmērībām.
Piektais mandalu zilonis.
Un tagad mans mīļākais skatu punkts.
Lai silti!
Šis ir mans visu laiku mīļākais mandalu zilonis!
Maģisks un graciozs. Skatoties uz pirmo foto, šķiet, ka viņš mani vēro.
Rāms un stabils. Liekas, ka vispār nedrīkstu skatīties uz ziliem ziloņiem. Nepietika ar jūras bērniem, arī šis caur zilo uzrunā tā, kā, būdams citā krāsā, diez vai spētu.
Reizēm ir tā, ka sēžu un skatos uz Taviem brīnumiem un nevaru neko uzrakstīt, jo liekas, viss, ko pateikšu skanēs parasti, nodrāzti un tā brīnuma necienīgi. Šodien tāpat- sēžu, smaidu, priecājos. :) Un šo es pateicu, lai zini, ka klusums reizēm ir lielākas apbrīnas pilns. Jauku Tev!
Paldies, paldies, paldies!
Nedomājiet, ka es iedomīga un te klusībā tīksminos, neatbildu. Biju izbraukusi un priecājos, ka jums patika uz virtuves galda atstātie stāsti un bildes!
Īpašs paldies Rudu par asistēšanu.
Šis tiešām ir īpašs! :)
Kauns jau teikt, bet mistiskā kārtā es tomēr šo ziloni sākumā izbrāķēju un likās pat jocīgi, ka nesaņēmu tradicionālo kritiku. Savā veidā pat biju vīlusies. Tas tā, ārpus tēmas. Paldies!