Sirds šodien trenējas kāpt pa muti laukā no uztraukuma. Dažreiz viņa šos treniņus veic pašrocīgi un uz savu galvu bez jebkāda īpaša iemesla, taču dažreiz laukā kāpšanas vingrojumus veicam abas kopā.
Ja Murr teica, ka esmu drosmīga un arī to, ka man nevajadzētu nemaz runāt pretī, tad es laikam tomēr runāšu gan. Dažreiz (kas ir lielākoties vienmēr) man nemaz nav izvēles – būt tādai vai nebūt. Dzīve izvēli šajā jomā dod arvien retāk un šodien, it kā tādā vienkāršā un nesāpīgā lietā, tomēr nācās sev pateikt “kuš kuš, miers”. Sarunas par naudu nekad nav patīkamas un zvanīt dzīvokļa saimniekam ar lūgumu īres maksai naudiņu klāt nelikt (kā tas parasti notiek pēc apkures sezonas noslēgšanās, jo viens milzīgs maksājums nu no kakla ir nost) bija viens liels pārbaudījums. Uztraucos ne pa jokam, lai gan nav jau par ko. Saimnieks mums labs, piekrita nepaaugstināt maksu, jo galu galā mēs esam sasodīti labi īrnieki. Es pat teiktu ideāli – maksājumus veicam regulāri, kaitīgu ieradumu nav un dzīvnieki mājās šmuci netaisa.
Nauda un sarunas par naudu. Parādi. Aizdota nauda.. tas ir mirklis, kad pat draudzība beidzas. Es te viendien’ domāju, nez kā manam Simtlatniekam iet. Droši vien jau, ka labi, ja jau nezvana un pat nemēģina taisnoties, ka tā piektdiena, līdz kurai šamais naudu aizņēmās, vēl nav pienākusi. Klusa cerība, ka savus simts latus saņemšu vismaz līdz lata devalvācijai, vēl saglabājas. Dārga, bet laba mācība man būs bijusi, taču par vienu draugu, vai vismaz vienu cilvēku, kas par tādu izliekas, nu būs mazāk.
Manas attiecības ar naudu ir labas – tai ir tikai tik liela nozīme, cik nepieciešams, lai nodrošinātu savu dzīvi un lai to nevajadzētu prasīt citiem. Lai arī cik dažkārt esmu vieglprātīga naudu tērējot, tik un tā visu kontrolēju un neatļaujos vairāk, kā varu atļauties. Bērnībā mamma mani sauca par žurku, jo man patika no maciņa izbērt visus santīmus uz galda un tad salikt pa “šķirnēm” monētas tādos kā tornīšos. Apskatījusi tornīšus, nojaucu tos un visu savu bagātību iebēru atpakaļ maciņā.
Tādas man pēcpusdienas pārdomas uznāca.
Foto no bērnības.
Es esmu bijusi abas puses. Gan taa, kas aizdod naudu un zaudee draugu. Un ne tikai draugu, bet iespejas, ko tie 2000Ls tasjos laikos butu devushi( 10 gadi bus aizritejushi). Gan ta, kas piechakare draugu… Otra pusee man bija ljoti nepatikami but. Un kad tev nav isti ko atdot, laiks rit, tad…
Un esmu ari dazadi dzivojusi. Gan tik, cik ir, gan taa, ka burtiski bliezju pari savam iespejam. Gan taa, ka izlietoju dargakas lietas, kur gana labi butu ari ar letakam… Bet sapratu, ka mana gadijumaa abas pieredzes bija vajadzigas. Es esmu salidzinashanas meistars. Ja man nav sliktaa, tad man bus gruti tikai ar citu nosacitu pieredzi izvertet, kas ir labais.
Mēģināju atcerēties gadījumu, kad būtu aizņēmusies naudu. Neatceros. Ja arī esmu, tad to ciparu noteikti sliktākajā gadījumā rakstīja tikai ar vienu nulli.
No vecākiem naudu ņemt palika kauns, kad kādā vasarā piepelnījos draudzenes vecāku viesnīcā tīrot istabiņas (te gan es pelnīju kabatas naudu braucienam uz Vāciju). Pēc brauciena uz Vāciju, kur mēnesi pieskatīju makten jauku vācu omi, nopelnīju savu pirmo “lielo” naudu. Tad arī darbs atrada mani studiju pēdējā kursā.
Tētis jau no pašas bērnības mūs ar brāli audzinājis pēc principa – mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas mantas. Tas arī laikam devis apdomīgumu naudas lietas.
Tad, kad aizdevu to savu simtlatnieku (kas citam varētu likties tāda sīknauda… labi, nav daudz, bet īres naudai būtu tieši laikā), laikam jau nojautu, ka to atpakaļ nedabūšu, taču tik un tā aizdevu. Cilvēks it kā labs taču un lūdz krietnam mērķim.. tā nu iežēlināja mani.. lūk, iežēlināšanas cena.
Es iemacijos vienu lietu noteikti. Ja aizdod, tad faktiski atdodu. Ja negribu atdot, tad neaizdodu. Un miers.
Ja tam cilvekam sanak atdot, tad forshi, ja nee, tad man ar miers, jo sev to naudu ta ka ta biju norakstijusi, vairs ar to nerekinajos.
Lai vai kads butu merkjis.
Ta liela summa man ar bij krietnam merkjim. Draudzene bija slimnicaa. Bet kd sen bija vesela, gadiem vilka, lidz beigu beigas atdeva vinjas mamma…Jo vinjas mammas jutas neerti zinot mani.
Velak lidzigi gadijas man pashai. Tiesa, nonjemot vienu nulli, jo tik lielas summas aiznjemties varu tikai no saviem vecakiem. Man ir otradak, es no vecakiem varu aiznjemties jebko un jebkad. Ja ir ko iedot. No citiem censhos vairs neko. Censhos.Bet ar mammu lidzigi, ja iedod, tad noraksta. Ja atdodu, tad labi. Tadel mes viena otrai izlidzam, kad vajag. Kad mammai gaja shtruntigak, es izlidzeju, shobrid faktiski ir otradak, man daudz mamma izlidz, jo ir ar ko:D
Njā, šitās pārdomas pie naudas lietām man ar ik pa laikam uznāk..
Mana mācība bij ap 150 LVL vērtībā un arī vēl joprojām neliekas ne zinis par šo faktu.. :D Bet lai jau tiek! Un man – par piemiņu! Ir būts arī otrā pusē, bet nu – parādā justies kādam – tas ir diezgan iznīcinoši man pašai un cik atceros, toreiz centos atdot cik vien ātri varēju, ietaupīdama uz visneiedomājamākajām lietām.. ēšanu pat ir gadījies..
Tā ka neko jau jaunu atklājusi tajā visā neesmu, kā vien to pašu jau pieminēto – ja aizdod, tad atdod pavisam. Pārējais pēc iesaistīto personu sirdsapziņas.. Kad uz to tā sāk skatīties – i atteikt vieglāk, i iedot, kādam, kam redzu, ka tiešām mana palīdzība noderēs.. ;)
Es atkal gribu par to, kad sirds lēkā laukā. Man ir vēl trakāk kā Tev. Aiz uztraukuma esmu dienām atstājusi neatvērtus e-pastus. Esmu aiz sirds lēkāšanas netikuma salaidusi arī dažas lietas dēlī. Ai, nezinu kā pat to labot. Bailes, nedrošība ir viena no tām lietām, ko es gribētu no sevis izskaust. Bet tā sirds, tā lēkā kā traka. Neko padarīt.
Man par laimi arī gadījās audzināšanam, kur iemācīja taupīt. Atceros, ka viena draudzene par mani brīnijās, ka es tik maz pelnu, bet paspēju gan dzīvoklīti samaksāt, gan paēst, gan ar draugiem uzdzīvot. bet man toreiz likās, ka neko tādu nozīmīgu neatteicu.
Man nepatīk aizdot cilvēkiem( Man liekas, ka lielākais ko esmu aizdevusi ir padsmit lati ļoti labai draudzenei, kura man to atdeve tik līdz varēja), jo zinu, ka vajadzēs prasīt atpakaļ un tad es jutīšos nērti un arī tas cilvēks jutīsies neērti, tādēļ vienmēr saku, ka man nav ko aizdot.
Es piekrītu meitenēm, kas rakstīja, ka aizdodot ir it kā atdod, īpaši nerēķinoties ar to naudu, un tad ir pilnīgi superīgs pārsteigums, kad pilnīgi negaidīti naudu atdod. Īpaši tā daru, ja aizdodu saviem vismīļākajiem un tuvākajiem, ja varu iedod tajā brīdī, tad iedodu un atdoša paliek viņu lieta.
Jā, manam vīram gadījās tā ka radinieks, ar kuru ikdienā nav visai ciešu kontaktu, atdeva 200Ls, ko bija aizņēmies pirms gadiem 5-6, vīrs pat nevarēja atcerēties, jo bija jau to naudu norakstījis. Mēs bijām baigi priecīgi:)
No vecākiem naudu pārstāju prasīt jau gados 18, jo vispirms atradu darbu Rīgā un tad sāku mācīties vakarniekos. Un, ja gadījās, ka mamma kādu desmitnieku vai piecīti iedod, tad tas bija priecīgs mirklis un varēja kādu kārotu lietu nopirkt. Man kā vecākajam bērnam ģimenē bija un ir tāda MILZĪGA, dažkārt pārāk liela atbības izjūta … bet tas jau cits stāsts.
ak tāpēc man ir tā lielā atbildības sajūta. Es arī esmu vecākais bērns ģimenē. :)