Brīvdienās kādā citā vietnē rakstīju: “Neatceros, par ko mēs runājām, bet zinu, ka teicu, ka viss ir vienkārši: “Uzraksti trešo grāmatu, es nākšu uz atvēršanas svētkiem un nesīšu Tev jaunu ziloni.” Vienkārši, vai ne? Viņa gan toreiz nosmējās, bet trešo grāmatu uzrakstīja. Šodien ar aizraujošu detektīvspēli to arī atvērām. Jā, un zilonis arī bija. Luīze, suns un zvaigžņota nakts, bet varbūt tas ir sniegs?”
Luīze Pastore ir papildinājusi bērnu grāmatu plauktus ar jaunu grāmatu. “Svešinieka atnākšana” sauc jaunāko grāmatu mākslas detektīvstāstu sērijā. Ja esat lasījuši iepriekšējās divas grāmatas, tad zināsiet, ka sēriju galvenie varoņi ir mazie detektīvi – Teo, Poga un viņas uzticamais draugs resnais takšelis Komats. Šajā reizē viņi meklē kādu svešinieku pelēkā mētelī, kurš staigājot cauri māju sienām kā spoks un biedējot iedzīvotājus. Viņi seko putekļu smaržai un svešinieka saucienam “Čau!”. Kas viņš ir, no kurienes viņš tāds uzradies un no kurienes radies mums tik pazīstamais “čau”, lasi grāmatā!
Ja jau Luīze bija uzrakstījusi grāmatu, man nekas cits neatlika, kā pildīt savu solījumu, uzdarinot jaunu ziloni. Tāds nu man sanāca. Tik ļoti luīzīgs. Ar miniatūru sunīti.
Silti jau ir, tagad atliek novēlēt – lai gaiši!
Kni, ļoti ļoti skaists! Tik dziļi, sapņaini zils … un tas sunīts ar meitenu … eh, nu smuki!
Un vēl es nesen nejauši izmazgāju vienu no saviem ziloņiem veļasmašīnā, it nekas ļauns nenotika :))))) es biju tik priecīga! Lūk tā :)
Mīļš paldies!
Par ziloņiem veļasmašīnā runājot, tie, kas ir “jaunā metiena”, proti, kuri vairs netika lakoti, tiem nekas nenotiek. Ļaunākais, kas var noteikti, ir kāda dekora atdalīšanās, vai arī (kā man gadījās) spraudītes atdalīšanās no ziloņa. Tas ir labojams. Toreiz izmazgāju drēbes, skatos, pie kleitas kaut kāds metāla gabals. Mm, spraudīte! Zilonis pēc tam arī atradās.
Tik burvīga noskaņa tik miniatūrā formā! Toņi absolūti šarmē ar savu skaidras ziemas nakts konkrētību, dzestrumu, piesātinātību. Tik atklāti, askētiski un intīmi reizē. Kaut kur savā it kā vienkāršībā un siltumā atgādīna Subača mākslu un tekstus. Un vispār, šis rada iedvesmu! :)
Paldies! Tas, kā Tu formulē savas sajūtas, ir tik burvīgi. Šī ir mazliet atsauce gan uz Subaču, gan uz ziloni, kuru taisīju pagājušajā ziemā, šķiet. Subača ziloni “Pilnīgi viens”. Kas attiecas uz krāsu, Luīze pēdējā laikā tik ļoti daudz bija izmantojusi zilo krāsu gan apģērbā, gan noskaņās ap sevi, ka nemaz nebija šaubu, kas darāms un kura krāsa jāizvēlas. Papildus tam, viņa nav Ziemassvētku un ziemas fane, tāpēc ir tā lavierēšana starp sigšanu un zvaigžņotu debesi. Var izlemt attiecīgajā brīdī, kas tur īsti ir.