Man sestdienai bija plāns: nopirkt dienas karti, izmantot visus iespējamos transportus un aizdoties papildināt gan plastikas krājumus, gan nosūtīt pāris sūtījumus pastā, gan vienkārši beidzot izrauties laukā. Bet viss notika pavisam citādi. Piektdienas vakarā manu pārgalvību apturēja viena kustība uz slidenām flīzēm. Sēdēju uz grīdas, kas teju vai laistījās no tīrības vai vienkārši no dizaineru stulbuma, un domāju, cik sasodīti muļķīga un pārgalvīga ideja man bija ienākusi prātā. It kā neko nebūtu iemācījusies. It kā nebūtu bijis iespējas padomāt.
Biju domājusi, ka lavandu krāsas plastika beigusies, ka nav palicis neviena gabaliņa, taču paskatoties vērīgāk, tomēr atradās. Atradās, lai papildinātu senāk darinātos melleņu sorbertus. Zilonis un sprādze.
Kāds skaistums!
Kolosāli.. atmiņā vecmāmiņas gatavotais ”uzpūtenis”, eh,vasara, pļava un debessmanna, ko vairāk var vēlēties? nostaļgīja, nostaļģija. Paldies,Kni.
Veselas ēdušas! =)
ņamm.. es jau jūtu, kā lēni, lēni, lēni melleņu laiks tuvojas.. :D gaidu katru gadu!