Dažkārt ir tā.
Sēžu pie galda un cīnos. Lipinu, lipinu un pilnīgi nekas nesanāk. Jau atvēzējos izmešanai, kad pēkšņi viena kustība, viens cits skatiens un veidojas kas pavisam cits. Ar šo melnbalto stalto sanāca tieši tāpat. Nav jau tā, ka iedvesmas mākoņi ap mani spieto. Nemaz ar ne. Dažkārt man piemetas doma, ka viss jau ir uztaisīts un sākas sava veida atražošana, BET.. tādos mirkļos uztaisu tēju, palamājos skaipā (es tiešām lamājos), vēlreiz nomierinos un top apmēram šādi. No vienas puses kaut kā sniegpārslas, bet nu citas – vai arī jums liekas, ka koraļļi?
Lai nu kā, bet Priedesfaunas mazā māsa priecājas.
P.S. Gaismai šodien pretim Ohm zilonis nācis. =) (sveiciens Inesei!) Man patika, kā viņa to raksturoja: “Tajā mirklī ir sajūta, ka piederi pie īpašas cilvēku grupas”. Vienīgā reize, kad es redzēju piesprausto ziloni, bija otrais vai trešās vintidžtirdziņš. Man šķiet, es stāstīju, ka pirmā doma bija: “(rupjš vārds), kāda maita sākui atdarināt!” Ieskatījos tuvāk un izrādījās, ka tā maita esmu es. :D
manam izskatās pēc smaržīgām leduspuķēm! :)
Es tieši gribēju jautāt – vai tu bieži satiec savus zilonēnus?
Skatoties uz bildēm, varu pateikt, pie kā kurš zilonis aizceļojis. Tā kā tie reti kad ir pilnīgi svešinieki, jo līdz tam brīdim, kad cilvēks tiek pie ziloņa, mēs jau runājamies tā, it kā zinātu viena/viens otru jau veselu mūžību, tad man nekas cits neatliek, kā teikt, ka neviens svešinieks ar manu ziloni pie krūts pa ielu pretim nav nācis.
man ir gadījies līdzīgi, braucot ar auto, saku vīram – pabrauc lēnāk, nu piebremzē! re ku smuka cepure! ā, vari braukt – tā jau manējā…
ja redzu kādu uz ielas ar savu darinājumu, šķiet, ka tā valkātājs ir jāsveicina. vismaz jāuzsmaida noteikti (pat, ja skatieni nesastopas).
un vēl šķiet, ka man galvā ir radars – ejot pa ielu vai veikalā, pilnīgi bez iemesla atskatos atpakaļ – kā tad! mana mice :)