Mežmalā

Ir tādi e-pasti, uz kuriem gribas atbildēt uzreiz, neatliekot tos uz vēlāku brīdi, savukārt tos e-pastus raksta cilvēki, kuriem negribas atteikt, pat ja nav laika, kad izpildīt tajos esošos lūgumus.

Viņa uztrāpīja brīdī, kad darba dienu vakari pilni un sestdiena sola pamatīgu nogurumu, kurš drīzāk vilinās kārtīgi nosnausties, nevis ķerties pie darba, bet uz ko gan nav spējīga stunda miega, tase kafijas un vēlme palīdzēt. Vai ne?

Tas bija viens no mokošākajiem sevis savākšanas procesiem. Tā bija mācība, neskatoties uz simpātijām pret lūguma izteicēju, padomāt vairāk par sevi, aprēķināt savus spēkus un tad izlemt, vai tiešām to varu, jo būsim atklāti, man vairs nav astoņpadsmit, kad visu nedēļu var iztikt ar piecām stundām miega. Bet solīts ir solīts, un tas mirkļa možums, kas pilda nakti, ir burvīgs. Tas brīdis, kad aiz loga sāk aust gaisma, un es ar sajūtu pēc labi padarīta darba palienu zem segas. Meža pasaka gatava. Tumša debess, zaļa zāle, balti ziediņi un pa kādai sārtai ogai.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

6 thoughts on “Mežmalā”

  1. Viens no skaistākajiem ziloņiem, kāds šajā blogā viesojies.
    Kaut gan katru reizi šķiet, ka ar katru nākamo ziloni Tu pārspēj iepriekšējo veikumu. :)

    1. Paldies, Daini!
      Grūti nāca, droši vien, tā noguruma dēļ. Man šķiet, ka katram ir tā sava skaistākā ziloņa sajūta, kaut kādi sīkumi un knifi, kas tieši tajā brīdī aizrauj. Tad, kad uztaisīju šo, pieliku sev tā klāt un nodomāju, skat, bet tu man ļoti patīc. It kā tur nav nekā tāda neredzēta, bet kaut kas ir. Kaut kas labi saskan ar šo brīdi.

  2. Zilonīts ļoti skaists, kā jau visi, kurus atrādi publikai, bet komentāru rakstu tāpēc, ka, niekojoties ar bērnu plastilīnu, sanāca uztaisīt ziloni ar košām bizēm un tādu kā krievu tautas kronīti… tad iztēlē ieraudzīju Kni ziloņu sēriju “Pasaules tautas”… tas tā, nekas svarīgs, bet varbūt Tev sagribas pašķetināt šo ideju tālāk.. manējais zilonis jau sen bērna rociņās pārtapa par kuģi.

    1. Ļoti laba ideja! Paldies! Var sākt papētīt, kādi raksti kam raksturīgi un varbūt tiešām var izveidot kādu sēriju. Katru reizi gan mazliet piezogas tā apjausma, ka pirksti par mazu un tas formāts ļoti mazs, taču tas varētu būt jauns izaicinājums. Paldies!

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.