To jaunkundzi, kura kādu dienu varēs atvērt manu darbu galeriju, jūs taču atceraties, vai ne?
Kad tikko sāku darboties, viņas mammai darināju gan brošu, gan krelles, bet tas bija tik sen, ka to neviens vairs neatceras, pat man jāatzīstas, ka ir pienākusi tā stadija, kad man paliek grūti atcerēties, kas un pie kā aizceļojis. Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, bet tā tas sāk notikt. Iespējams, tas tāpēc, ka kopš tās dienas, kad pirmo reizi rokās paņēmu plastiku un kaut ko uzdarināju, pagājis krietns laiciņš.
Nepagāja ne trīs gadi, varbūt arī pagāja, un mamma var tikt pie maigas, rožainas, acīm gardas un mazliet novēlojušās dzimšanas dienas dāvanas. Mazliet atturīgi, bet tieši tik, cik nepieciešams.
Priecīgu vielmaiņu!
