Nakts tirgus

Tie vasaru vakari, kurus var pastiept garumā, krietni iestiepjot naktī. Tie vasaras vakari, kad izlaižot kādu loku pa pilsētu, var nokļūt visnotaļ rosīgā vietā pat svētdienas vakarā. Tie vakari! TAS NAKTS TIRGUS!

Tas vairs nav, kā aizskriet līdz tirgum pusdienlaikā, šķendējoties par karstumu, vai arī vēl brīdi pirms tirgus slēgšanas, noskatīties pārdevēju sejās, kur uz pieres rakstīts, ka arī viņiem beidzot gribas mājās. Ne, tas nav. Tas ir tā lēnām un pastaigājoties pa promenādi, izejot cauri apgaismotam tunelim, pa ceļam apskatot Spīķerus, šķērsot saulrieta apmirdzētās tramvaja sliedes, un ļaujoties cilvēku burzmai, kura atnākusi pēc garšām.

Man nav ne jausmas, vai tirgotāji šeptē līdz astoņiem rītā, jo līdz šim vēlākais esmu bijusi desmitos vakarā. Uz izkārtnes rakstīts šādi.

Svētdienas vakars ar savu pārsteigumu. Uz krēsla atstātā zīmīte vēsta, ka tas meklē saimnieku. Gurķi noteikti arī.

Sezonai uzņemot apgriezienus, mainās arī piedāvājums, precīzāk – paplašanās. Ievestos dārzeņus nomaina vietējie, parādās tik ilgi gaidītās gailenes, cūku pupas, kukurūza, septiņpadsmit dažādas tomātu šķirnes.. Pagaidām var noēsties melones, ķiršus, zemenes, daudz zemeņu, gurķus, sīpolus, ziedkāpostus, burkānus, kartupeļus un brokoļus.

“Man, lūdzu, puskilogramu ķiršu.”
“Bet Jūs pagaršojiet, varbūt Jums gribēsies kilogramu,” saka atraktīvais kungs, kurš, tirgojoties ar vieniem, paspēj uzrunāt arī garāmgājējus. Saprotams, ka nopirku kilogramu.

Kad ar pirkumiem dodos velo virzienā, kurš mani gaida ērtajā Spīķeru velonovietnē, pie manis piestāj kāds kungs ar divām milzu pētersīļu buntēm. “Četrdesmit centi,” viņš saka un grīļojas līdzi vējam. Darījums neizdodas un viņš aiziet ar abām buntēm kā tādiem puķu pušķiem.

Ko man tie pētersīļi, ja man ir dilles. Ja man ir dilles, man ir gurķi, ja man ir gurķi.. eh, pārējo jūs jau zināt.

Gardu nedēļu! Ēdiet! Ēst ir forši!