Tovakar mājās uz dīvāna nometu somu, paņēmu mazāku un izgāju laukā pavēdināt galvu. Tā mēdzu darīt, kad diena bijusi pārāk vētraina un domas par smagām, lai tās vēl nestu mājās. Jāvēdina.
Nezinu, par ko tieši tobrīd domāju, bet zinu, ka biju aizrāvusies ar jauniemēģināto tehniku un pēkšņi likās, ka tajā visā pavisam noteikti vajadzētu mēģināt iepīt ziloni. Es redzēju bildi. Siluetu. Acu priekšā. Atlika tikai sagaidīt piektdienas vakaru.
Dažas no detaļām man jau bija un vienīgais, ko ar tām vēl izdarīju, mazliet ietonēju ar zaļu un gaiši zilu plastiku. Šajā gadījumā runa ir par centrālo pērli. Pērles biju gatavojusi rotai, kuru atrādīju jums iepriekšējā nedēļā, bet tā arī tās neizmantoju, jo nesaredzēju pielietojumu. Šoreiz noderēja.
Kas svarīgi, atvēzējos arī pašam zilonim. Sagatavoju rakstu, un, trīs reizes nospļaujoties pār plecu, jo materiāla nebija daudz, uztaisīju arī ziloni pavisam pufīgu un ar tukšumu viducī.
Galu galā biju tik čakla, ka sestdienas rītā man jau bija gatava piespraude saulainam iznācienam. Viena varena nakts!
Lai koši un silti!
Burvīgs! :)
Zilonis, kurš nav vairs viens… :)