Kad neesot ko teikt, vajagot paklusēt. Kad esi uzkāpis uz skatuves un neko gudru nevari pateikt par saņemto balvu, pietiek ar parastu paldies, lai gan paldies, tāds īsts, parasts nemēdz būt.
Apvienojot šos divus teikumus, jāatzīstas, ka teikt man nav ko, bet, runājot par paldies, aicinu jūs šajā laikā, kad liela daļa no mums kārtējo reizi piedalās dāvanu maratonā, uz brīdi apstāties un pateikt kādam tos parastos neparastos paldies. Mantas plīst, pazūt, noveco, nomētājas un noput, bet paldies gan ne. Saka, ka paldies neklunšķot, bet ziniet, dažreiz klunkšķ gan. Un kā vēl.
Paldies un lai silti!
P.S. Paldies tukšām rokām grūtāk teikt. Tad vairāk jāsaka, bet jūs pacentieties, jums sanāks.
P A L D I E S, Kni! :)
Paldies, mīļa Liene.
Un es joprojām neesmu Tev piezvanījusi. (meh)