Man šķiet, ka nav cilvēka, kas kādā savas dzīves periodā nebūtu saskāries ar domu un ideju, ka cilvēks var mainīties. Lai cik viņš kādā brīdī nebūtu sašmnucējies, viņš var mainīties. Ar tādu visai naivu cerību un mierinājumu kādu laiku var dzīvot un ilgi sev iestāstot, tam arī patiešām var noticēt, taču ar laiku viss tā pat nāk gaismā vai arī nākas pārliecināties, ka nemainās gan.
Nemēdzu citēt Koelju, jo ko gan tur citēt? Salkanus teikumus, kas salej ausīs mums tās pārpozitīvās domas, ko gribam dzirdēt, lai attaisnotu savu naivo cerību par izsapņoto? Netaisos liegties, ka skolas laikā rakstīju uz lapiņas Alķīmiķī izlasīto.. jā, un arī naivi cerēju, ka pasaule sadosies rokās, lai man palīdzētu un vēl sazin ko. Nesadosies, taču toreiz šajā mazajā grāmatiņā bija kas patiešām patiess: “Ja kaut kas noticis vienreiz, tas nekad nenotiks otrreiz, taču, ja tas noticis otro reizi, visticamākais notiks arī trešo.. ceturto..” Lūk, un tas savukārt tikai vēlreiz apstiprina manu teoriju par to, ka cilvēki nemēdz mainīties.
Cilvēks var piekrāsot kādu savu plankumu, savaldīt sevī kādu dēmonu, vai vismaz to mācīties, taču savā būtībā tas nemainās, lai kā gribētos cerēt un ticēt – ne-mai-nās. Un tas ir tāpat kā ar stāstu par matiem. Griezt vai negriezt. Var jau negriezt un samierināties ar tādiem, kādi tie ir. Pieņemt tos tādus, kādi tie ir, taču ar laiku sašķēlušies matu gali nekļūst tādi, kādus tos rāda reklāmās pat tad, ja es nopirkšu kādu labu labo šampūnu. Tieši tāpat ir ar alkoholiķi vai kādu citu atkarībnieku. Tajā mirklī, kad viņš apzinās savu problēmu un nolemj ar to cīnīties, viņš taču nepārstāj būt par alkoholiķi. Tāds viņš būs visu mūžu, tikai ar laiku iemācīsies šo dziņu vai tieksmi uz zaļo pūķi (saciet to kā gribiet) savaldīt.
Visā šajā stāstā atbilde tiem, kas vēl cer, ka brīnumi tomēr notiek, ir tikai daži varianti – samierināties, pieņemt un pievērt acis.. ak, un turpināt naivi cerēt, vai arī samierināties, pieņemt, taču rīkoties un pārstāt naivi cerēt. Noteikti jums galvā šaudās vēl daudz visādu variantu un katram to daudzums ir atbilstošs dzīves pieredzei, taču ar laiku cerību līmenis krītas un prāts iemācās ar sirdi draudzēties.
Lai mierīgs vakars!
Priekā! Par to, lai prāts iemācās ar sirdi draudzēties!
Viss mainās visu laiku. Ja tā nav, tad ideja paliek stagnātiska. Arī cilvēks.
“Attīstīt var tikai to, ko var locīt, apgaismot var tikai to, ko var iedegt.”(aut.nezinu)
Churkstinj, tam, ko uzrakstīji, piekrītu, BET tas galīgi nav par tēmu un ne tuvu tam, par ko es izteicos.
Man patīk viena doma, ko nesen kaut kur lasīju (nekad neatceros, kur un kad, un tas nemainās :D ) par to, ka cilvēki nemainās, tikai ar laiku paliek arvien vairāk paši par sevi (ar domu, ka ar briedumu mēs nometam maskas). Līdz ar ko – mainās tas, kas ir bijis teātris, patiesā būtība nemainās..
Laikam..
Piekrītu Ilziitei. Cilvēks pašā būtībā nemainās, bet to, to apkārtējie redz cilvēkā gan mainās, jo mēs savā dzīvē spēlējam dažādas lomas gan apzināti, gan arī neapzināti.
Piekrītu Ilzei, ar gadiem kļūstam patiesāki, īstāki, jo saprotam un redzam, cik tās maskas ir bezjēdzīgas. Līdz ar to iznāk, ka mainamies gan, niansēs, bet mainamies, tas būtu briesmīgi, ja joprojām būtu tik iecirtīga, paštaisna, kompleksu sapīta, kā 18 gados:) tagad sev patīku daudz labāk!
Bet, kur pilnīgi piekrītu Kni, nevajag cerēt un domāt, ka kāds cits mainīsies, to mācos jo dienas, pieņemt cilvēkus un pasauli tādu kā ir un, kas svarīgi, šodien te tegad … un ja nevaru kādu “sagremot”, tad nav pa ceļam. Un sāku es šo sevis skolu ar savu mammu (jo tur nu citu ceļu neaiziesi), un ziniet ir pašai daudz vieglāk, jo neloloju ilūzijas un līdz ar to neviļos un smaidu, nevis apvainojos vai norobežojos, jo redz man kaut kas nepatīk.
Filozofija. Droši vien, lai saprastu, vai cilvēks var mainīties, jāzina, kas ir ‘cilvēks’ un kā viņš ierakstās šajā pasaules kārtībā. Tā saviem vārdiem sakot, man šķiet, ka ir kaut kas, kas cilvēkā ir mainīgais un pārejošais (kā melato raksta – tagad nav tāda, kā 18 gados) un kaut kas, kas turpinās, neatkarīgi no visa (pieņemsim, ka tā būtu cilvēka būtība – varbūt pat vārdos neaprakstāma). Un laikam jau tieši tā būtība liek teikt, ka cilvēks nemainās – viņā ir tas ‘kaut kas’, kas bija gan 10, gan 18, gan 28 gados.
BET es arvien vairāk sliecos domāt, ka smagā darbā ar sevi cilvēks var šo būtību pilnveidot, lai neteiktu mainīt. Nu, piemēram, tas pats bijušais alkoholiķis, viena lieta ir to dziņu savaldīt (bet tā dziļi iekšā tomēr paliek), cita lieta – to dziņu izskaust pavisam. Tukšs, nekā vairs nav, dziņu nav (tas laikam ir tas miers, par ko visi parasti runā).
Cits jautājums, cik cilvēku ir tik stipri, lai kaut ko tādu mēģinātu darīt?! Savā dzīvē man bijis tas gods satikt tikai vienu tādu cilvēku, lai gan man nav ne jausmas, kāds viņš bija kādreiz, bet ticu, ka viegli tas viņam nav nācis.
PS Vispāŗ drīkst tik garus komentārus rakstīt? :)
Neesmu narkologs, bet nu par alkoholismu un citām atkarībām runājot, tas galīgi nav viegli.. Cik nu ir nācies savā dzīvē ar tādiem sastapties (spēļu zālē strādājot nebij mazums :D)
Nederošs alkoholiķis ir un paliek alkoholiķis, tāpat ar narkomāniem, spēlmaņiem.. Nez kāpēc man ir ilūzija attiecībā uz smēķētājiem, lai gan – diez vai tai ir kāds pamats..
Iespējams arī šie cilvēki var “iegūt mieru”, tomēr viņiem vienmēr jārēķinās, ka “1 dzirkstele var izraisīt ugunsgrēku”! Un ar to ir jāiemācās sadzīvot.. Ja to spēj sevī pieņemt, iespējams arī miers atrodas..
Drīkst =)
Bet nu.. nav runa par 10 vai 18 gadiem. Runa par pieauguša vecuma cilvēku.
Ir rakstura iezīmes, izdarības.. kuras ne ar kādu mietu neizdzīsi un nekāda mīla neiznīdēs..
Paldies par viedokļiem! Arī tiem paldies, kas tikai nodomāja.
Redz Kni 18tos es domāju, ka esmu dikti pieaugusi, bet tagad es domāju, ka jēdziens “pieaudzis” vispār ir pārspīlēts un, kā daudz kas mūsu dzīvēs, stereotipu pārblīvēts:)
Man vienkārši ļoti ļoti gribas ticēt, ka var mainīties … lai gan klusā prāta stūrī es Tev piekrītu.
Ņjā…
Nevar mainīt cilvēkus, var mainīt tikai savu attieksmi pret viņiem.
Ja vari sadzīvot- brīnišķīgi!
Nevari- ej tālāk savu ceļu!
Neko gudru jau es nepateicu, bet tā es domāju. :)
Ilziitei
Es desmit gadus biju smēķētāja. Man tās dzirksteles bijušas nebijušas.Pat mēģināju atsākt un neizdevās :)
(Turklāt, es atmetu ļoti, ļoti viegli). Jo galvā mainījās. Un tad, kad viena lieta mainās galvā, tad kā lavīna nāk un mainās arī visa uztvere par dzīvi un visas citas lietas dzīvē.
Katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams, kā mums to iemāca skolā- tas ir tas nemainīgais.
Es arī 6 gadus biju smēķētāja, nu jau gandrīz 2us ne. Arī atmetu viegli, vienā dienā ni un viss un šobrīd ne prātā nenāk, negribas..
Bet nezinu vai nekad negribēsies.. ;)
Ir jātic :)
Zemapziņa tevi dzird vienmēr.
Cilvēkiem ir tendence vienu atkarību ar kaut ko citu aizstāt. Vienu izskaužam, jaunu radām vietā.
Te video caur puķēm.
Mana pārliecība, ka ir lietas, kas nekad nemainīsies, stiprinās ar katru dienu. Diemžēl.
zini… esmu sava džīve sapratusi to, kā visbiežāk notiek tā – “Ja Tu kaut ko velies, visa pasaule sadosies rokās, lai Tev to sacakaretu!!!”
bet, jā, cilveki nemainās… skumji, bet fakts… :/
cilvēki nemainās pat tad, kad nēesi tos sastapis trīs, četru gadus… visi ir tieši tapāt, dažos gadījumos mazliet vairak ielaists…