Pat nezinu, ar ko lai sāk. Varbūt ar to, ka tad, ja kaut kas neizdodas, vienmēr vainu meklēju sevī vai vismaz uzņemos pusi no tās. Kaut vai vakardien darbā, kad, atgriežoties pēc atvaļinājuma, konstatēju, ka kāds darbs izpildīts ne tā, kā domāts. Paši izlēmuši, ka tā parasti dara, proti, manu “kā ierasts” iztulkojuši pa savam, nevis par piemēru ņēmuši iepriekšējos divos gados identiski veikto uzdevumu. Nav tā, kā vajag, ir citādāk, bet to var pieņemt un vainu dalīt, savukārt produktu – lietot. Visiem pa mazai mācībai: viņiem – paprasīt, man – atgādināt.
Darbs, par kuru ir šodienas stāsts, ir viens no tiem, kas ir skaists, bet negribēts, kas ir jau otrais negribētais gadījums vienā reizē. Nu netrāpu. Mums skolas laikā basketbola komandā bija teiciens par tiem, kuri ar otro reizi nevarēja trāpīt, proti, trešo reizi būtu kauns mest. Tā arī man, trešo reizi ir kauns mēģināt, pat ne kauns, žēl, jo zinu, ka netrāpīšu.
Katru reizi, kad cilvēks sev galvā zīmē bildi un to ir uzzīmējis tik spilgtu, viņam nav iespējams izpatikt. Lūk, lai nu ko, bet šī gada galvenā mācība ir pārtraukt izpatikt. Es esmu, kāda esmu, daru to, ko daru (piedodiet, bet lieliski) un ir pieņemami, ka kādam nespēju ne patikt, ne izpatikt.
Gredzens. Polimērkeramika. 1.5 x 3 cm.
Ar tiem, kuri īsti nezina, ko grib, vai arī domā, ka zina, parasti cenšos aprunāties, taču veids, kā cilvēki mūsdienās mēdz izteikties, ir ļoti īpatnējs. Tur ir ļoti daudz kā lieka. Nestāstiet, ko jūs nevēlaties (tas nav tikai par mani vai man, vienalga kam), pat nepieminiet, jo īpatnējā izteiksmes veida rezultātā tā var netikt uztverta kā negribēšana. Elektroniskai sarakstei nav nekādas vainas (nopietni), jo pirms daudziem gadiem cilvēki vēl rakstīja vēstules, nezīmējot no kola un iekavas smaidiņu, lai parādītu, ka smaida. To nolasīja no vārdiem. No teksta. Elektroniskā vēstule ir tikai apzīmējums veidam, kādā vēstule tiks sūtīta saņēmējam, nevis tam, kādā stilā tā tiks rakstīta. Nē, tas nav pārmetums. Tas ir katras dienas izbrīns, pat vieglas skumjas par to, kurp un kā tas viss iet.
Bet, ko nu par skumjām. Ja gribas pavilkt to saldsērīgo noti par papīra aiziešanu, vēlreiz iesaku un atgādinu: Griškovecs “Atvadas no papīra”. Man pat šķiet, es viņu mazliet mīlu (mazliet), jo viņš manī rada mieru. Un tas ir neprātīgi daudz.
Noslēdzot stāstu, man liekas, ka ir cilvēki, kuriem no manis neko nevajag, viņi tikai to vēl nezina. Viņi prasa, es cenšos. Man nesanāk un es skumstu.
Pēc būtības, tā ir baigā atbildība, kas katram jāuzņemas brīdī, kad izsaka savas vēlmes, un es zinu, tas mazliet biedē.
Lai silti!
P.S. Satraukumam nav pamata. Gredzens aizkadrā ir ticis pie brīnišķīgām rokām. Es pat teiktu, ka tas skaisti, jo pēdējo reizi, kad šai meitenei ko taisīju (turklāt tas bija gredzens), man vēl mute bija krietni nošķiesta ar pienu.
Mani kaitina tā mode stāstīt, ko negribam. Reiz par to jau rakatīju savā blogā. Šķiet cilvēki nemaz nezin, ko grib, bet, ko negrib viņš zin vairāk, kā vajag. Skumji… Gredzens burvīgs, tiešām.
Ak, spilgtās prāta bildes. Man tā mēdz gadīties ar ēdieniem. Iztēlojos garšu, smaržu, prātā apkopoju visas vajadzīgās izejvielas. Taču pēc pagatavošanas ēdiens garšo citādāk. Neatkarīgie eksperti saka, ka nav jau ne vainas, bet pašai kremt, ka nav tā, par maz ķiploku, vai pārāk daudz diļļu, vai tas eksperiments ar rozmarīnu nomāca maigo sēņu garšu. Ek.
Jūs rezumējāt divas lietas, kuras pat nav lietas, bet doma pareiza: nestāstīt par to, ko negribi, bet gan koncentrēties uz to, ko vēlies. Otrs – ilūzijas. Šis laikam ir novecojis stāsts, bet ko lai dara, ja man cita nav. Mani ir grūti pārsteigt. Pozitīvi, es domāju, bet visas tās retās reizes, kad ir izdevies, esmu bijusi atvērta un bez jeb kādām ekspektācijām. Tie ir bijuši ļoti, ļoti vērtīgi un skaisti brīži.