Tā apziņa, ka nākamajā dienā nav jāiet uz darbu, cilvēkam ļauj darīt viskaut ko to, ko citreiz jau viņš nedarītu. Vai tad nu es nodotos plastikošanas darbiem naktī no svētdienas un pirmdienu? Nemūžam. Vēlākais dotos pusnaktī gulēt, pēc sešām stundām (vai mazliet vēlāk) ar mokām izlīstu no gultas un.. un.. un..
Bet ne, līdz pusē četriem rītā biju nolēmusi lipināt, precīzāk, nevis nolēmu, bet tā sanāca. Vēl viena rindiņa, vēl viena rindiņa. Pusē četros no rīta nolēmu nekad vairs netaisīt tautisko rakstu. NEKAD. Šī bija otrā un pēdējā reize, kurai sagatavošanās darbi vien ilga pāris stundu, kur nu vēl rūtiņu skatīšana un kopā likšana. Nekad. NE-KAD! Dažu brīdi domāju, kaut man būtu pietrūcis pacietības un uzņēmības, bet ne.. pietika.
Tikmēr mazliet no prieka avota, kas tomēr savulaik izdevās.
Kaleidoskopa auskari.
Lai ražīga darba nedēļa!
Bez vārdiem… maģiski skaisti! Skatos kā apburta!
Ļoti skaists auskariņš! :)
Nē, Kni! Novēlu, lai kādu laiku tu to nedarītu, nevis nekad! Un es ticu, ka tā arī būs! Sportistiem ir atļauts mēģināt vairākkārt, kāds nesen man teica! :)
Bet tā pūces būšana, tas ir briesmīgi…
TinceBille un Mēnessmeitēn, paldies!
Gichiņ, es nezinu, kurš Tev sastāstīja tādas muļķības :D Katrā ziņā es jau gaidu zvanu no manikīres, lai “nobruģētu ceļu” uz neko nedarīšanu.