Nē, šī nebūs atzīšanās mīlestībā valsij, jo to daru ik pārdienas savos stāstos te, it kā atstājot mazas mazītiņas zīmītes. Gribētos jau ar roku rakstītas, bet sanāk šādi te, toties man nav nepieciešams gaidīt gadu, lai visu sevī sakrāto izlietu sarkanbaltsarkanās svecēs. Pa mazumiņam un visu laiku.
Pirms dažām dienām domāju, cik tomēr grūti, pat ja arī skaisti, būt latvietim, kur nu vēl patriotam. Nē, tam nav nekāda sakara ar valdību, kuru ar zināmu regularitāti nolamāt. Pat ja nebūtu par ko, mēs tik un tā lamātu, jo tas mums iekšā. Mācīt. Tā vien šķiet, ka apkārt vieni vienīgi skolotāji salasījušies, bet par skolēnu negrib būt neviens, ja arī grib, tad tikai retais. Ja tā padomā, ir taču grūti. Kad esi sadomājis iesaistīties visās tradīcijās, būs taču paprāvs cilvēku daudzums, kurš teiks, cik nepareizi tās tradīcijas kop. Cik neharmoniski iekopts tavs tradīciju dārzs. Nē, nopietni. Atnāks pieci un mērīs ar lineālu. Vai arī, jūtot līdzi kāda nelaimei, pavisam noteikti būs cilvēki, kuri mācīs, kā pareizi just līdzi. Kā latvietim pareizi sērot, cik ilgi, kādā pozā, leņķī un drānās. Taču tad, kad būsi izdomājis kļūt par patriotu vai vismaz to kaut kādā veidā demonstrēt, viņi pamācīs tieši kā. Tik ļoti nesenais atgadījums ar filca lāci, kuram ap kaklu apsieta tautiska šallīte, bet, piķis un zēvele, lāci sauc Misha! Kā lasīju kādā ironiskā komentārā zem bildes (mēģināšu citēt aptuveni): “Skaidrs ir tas, ka neviens ar vārdu Misha patriots nevar būt.” Te nu man jāsaka, ka latvieti vairāk satrauks tas, kas būs uzrakstīts uz lapiņas, nekā tas, ko viņš varēs saņemt. Jā, es arī pirms gadiem pieciem nenopirku zābakus, jo tur bija rakstīts, ka tie radīti Ķīnā. Nē, nopietni, pat atzinu, ka tos ņemtu, ja vien tur būtu rakstīta cita valsts. Patiesi, stulbuma augstākā pakāpe. Nez ko tagad darīs visi tie bērni, kuri sasaukti tajos modernajos vārdos: Danieli, Marki, Stīveni, Rodžeri, Sofijas, Betijas, Sāras un Džesikas. Viņiem arī pateiks, ka ar tādu vārdu patriotisku šallīti nedrīkst?
Tad nu es domāju, cik viegli mēs tomēr šķirojam tos lepošanās brīžus, tos cilvēkus, tos vārdus, kuriem būs, kuriem nebūs par patriotiem saukties. Atceraties to brīdi, kad Igors Vihrovs olimpisko zeltu izcīnija? Un to otru, kad Vsevolods Zeļonijs bronzu? Vai tikko Jeļena Prokopčuka 4.vietu Ņujorkas maratonā? Lai šie vārdi un daudzi citi ir atbilde visiem tiem, kuri norādīja, ka ar vārdu “Misha” nedrīkst nest Latvijas vārdu pasaulē (pat ja tas ir tikai lācis), kur nu vēl patriotisku šallīti siet. Attopieties!
Ļaujiet cilvēkiem mēģināt, pat ja jūsuprāt nepareizajā leņķī, jo no malas skatoties, kāpēc gan man gribētos būt piederīgai tik nesaticīgam cilvēku baram? Komandu sportā taču arī gribas spēlēt tajā komandā, kura saspēlējas, ir saticīga, spēj vienoties un kopīgi uzvarēt, vai ne? Attopieties un esiet gaišs piemērs! Tāds piemērs, kura komandā gribas spēlēt.
Lai gaiši, silti un priecīgi svētki!
Šisi ir izili precīzi pateikts! Paldies – kā nolasīji manas domas (jau gadiem un bez rozā maliņas par iespēju, ka kaut kas mainās… diemžēl…): “kāpēc gan man gribētos būt piederīgai tik nesaticīgam cilvēku baram? Komandu sportā taču arī gribas spēlēt tajā komandā, kura saspēlējas, ir saticīga, spēj vienoties un kopīgi uzvarēt, vai ne? Attopieties un esiet gaišs piemērs! Tāds piemērs, kura komandā gribas spēlēt.”
Lai gaišums šodien un Tev šeit ir – ir lieliska komanda!
Nja, mani arī saukuši par valsts nodevēju, jo redz` atstāju dzimteni. Nevienam nerūp, ka tas bija ne darba, bet cilvēka dēļ. Tas nekas, ka šis cilvēks mācās Latviešu valodu, tas nekas, ka dodam priekšroku Latvijā ražotām precēm, tas viss vienalga, jo pareizi patriotam ir būt tikai, tad, ja paliec valstī.
Trāpīgi uzrakstīts.
Vēl sāpīgāk ir tad, kad latvieši vīpsnā par tumšādainiem cilvēkiem – Latvijas patriotiem, jo tā taču nevar… Gaidu to mirkli, kad latvieši sāks domāt ārpus kastes un pieņems to, kas ir nedaudz atšķirīgs un neatbilst kaut kādiem gaisā rakstītiem standartiem.
Par tiem lāčiem tur vispār tas skandāls bija absurds – par dažiem šķietami inteliģentiem un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem šis gadījums domas pamainīja uz slikto pusi.
Paldies, Signe un paldies, Edīte – mans stabilais atbalsts Briselē, ja vien Signe nav pamanījusies pārceļot vēlreiz. ;)
Paldies, Daini! Mani arī izbrīnīja skaļo uzvārdu cilvēku reakcija. Pat ļoti.
P.S. Visā šajā stāstā vēl aizmirsu pieminēt Andreju Rastorgujevu, kuru ģimenē vienmēr esam saukuši par Andrjuhu. Kā tad citādāk brāļa cīņu biedru sauksi? Kolosāls, gaišs un sirsnīgs jauns vīrietis. Neiemainīja taču pilsonību pret apmaksātu karjeru, bet Bricis pirms gadiem ne tik to vien būtu izdarījis.. Tāpēc nevajag. Mēs esam komanda!
Zelta vārdi un novēlējums!!!