Kad man bija četrpadsmit un internets Latvijā bija tikai sācis uzņemt savus apgriezienus, divus gadus pēc kārtas čatā mānījos, ka man ir sešpadsmit, jo tā pavisam noteikti bija smalkāk, nekā būt četrpadsmit gadīgam skuķēnam. Lūk, meli ar divu gadu nobīdi. Vēlāk, kad tiku pie saviem sešpadsmit, vajadzības gadījumā varēja tēmēt uz astoņpadsmit, taču tad, kad tiku pie saviem astoņpadsmit, Pulkvedī, kuram arī šodien neviens neraksta, izrādījās, ka ir nepieciešams divdesmit viens. Kad šajos platuma grādos cilvēks tiek pie divdesmit viena, vecuma meli apstājas. It kā. Taču, aizbraucot ciemos pie draugiem uz Zviedriju, izrādījās, ka tur ar šo ciparu nepietiek un ir nepieciešams divdesmit trīs. Lai kā tur būtu, vēlāk var tikai melst, izdomājot sev mazākus gadus.
Viņa viltīgi smīnēja. It kā minstinājās, bet turpināja smīnēt, tādējādi apstiprinot savu pārliecības trūkumu. “Jūs nopietni,” izgrūdu it kā caur smiekliem un cerēju, ka tas ir joks, “man tiešām jau ir divdesmit deviņi.”
Viss, ko saņēmu pretī, bija ciets “neticu”. Solījos par spīti aiziet mājās un paņemt apliecību, uz ko savukārt saņēmu tieši tādu pašu smīnu.
Pēc tās reizes, kamēr piemājas veikala pārdevējas aizstāja veikala īpašniece un viņas īgnais, mūžīgi klusējošais vīrs, un es biju atrādījusi savu autovadītāja apliecību, kas apliecināja viņas kļūdu nosakot manu vecumu, vienmēr saņēmu laipnu smaidu un sajūtu, ka tajā vietā man neko tādu vairs nejautās, kā arī redzēju acīs tās pašas šaubas un jautājumu: nu kā tā var būt.. nu kā?
Atmetīsim visas tās runas par komplimentiem un glaimošanu vecumam/izskatam, kas bez šaubām tāda bija, visvairāk mani tomēr interesēja tas, kā viņa nezināja, ka, ja cilvēks mānās par savu vecumu, pēc manas pieredzes, nekad netiek nosaukts vecums ar tādu atšķirību.
Lai kā tur būtu, ierastās pārdevējas ir atpakaļ un veikalā ieiet ir daudz patīkamāk nevis tāpēc, ka viņas neprasa manu vecumu (un ierastiem pirkumiem tas nav nepieciešams), bet gan tāpēc, ka ir sajūta, ka ej pie sava cilvēka, kurš vismaz līdz desmitiem vakarā ir Tev kaimiņš. Tātad – savējais.
Lai silti!
