Biroja cilvēks gaišajā dienas laikā ir visai rāms, nosēdējis visu dienu pie datora, pāris reizes nolamājis kādu pilnmēness mocīto, nobubinājis kaut ko pie sevis, papriecājies par dienas veiksmēm, sārtām acīm viņš sēžas pie stūres, lai dotos pretim ceptajiem kartupeļiem un karbonādei, pretim savām siltajām četrām sienām un sirdīgajam kaķim, kurš visu dienu pamests viens. Stāsts gan nav par mani, taču virzienu pēc darba lielākajai daļai var sazīmēt vienu.
Tajās reizēs, kad ceļš uz mājām ved ar loku, piesakos par līdzbraucēju kādam no kolēģiem un tāds ārkārtīgi kolorīts man ir viens. Brauciens centra virzienā ar viņu pārvēršas par izrādi, par enerģisku monologu, kura laikā var uzzināt, kurš ko sūkā, kurš ir kādas tautības, kuram kādas rakstura iezīmes, kuram kāda matu krāsa un kurš autovadītāja apliecību laimējis loterijā, kurš nopircis. Trīs burtu autovadītājus viņs necieš principā un ceļu nedos tiem nekad.
Tāda rīvēšanās un stīvēšanās, kuru pavada mani smiekli. Nerimtīgi smiekli un smaids, kurš savukārt nepazūd no manas sejas vēl ilgi. Biroja cilvēks nolaiž tvaiku. Palaiž brīvībā visu to vēl dienas laikā neiztērēto enerģiju. Nerimtīgas enerģiju sadursmes, kuras pavada žesti, mīmikas un mēmā kino cienīgi skatieni. Stikls slāpē visu, ja vien tas neizlemj atvērties.
Tas bija pavasarī vai vasarā, jo atceros, ka saule spīdēja ar troksi, no kokiem lija zaļa krāsa, bet skaidri zinu, ka iemīlējusies nebiju.* Automašīnu rindas slinki kustējās uz priekšu un ik pa laikam gaisā notika enerģiju sadursmes. Pēkšņi rindas apstājās pa visam un no priekšā stāvošajiem auto izkāpa divi vīrieši. Saslējuši gaisā spalvas kā divi gaiļi, tie devās trotuāra virzienā un atrotīja piedurknes. Ja jau izrāde, tad izrāde. Ar aktieriem. Knābādami viens otru, tie enerģiski vicināja dūres un, visticamākais, centās noskaidrot, kuram attiecīgajā stūrēšanas mirklī bijusi priekšroka un taisnība. Spalvas pa gaisu, rokas pa gaisu, pāris vēzienu un cīņa galā. Vīri sarokojās un iekāpa katrs savā braucamrīkā.
Tieši tik vienkārši un tā, it kā nekas nebūtu bijis.
Kamēr sievietes savu dusmu staipa līdzi rokassomiņā, vīrieši ņem un vienkārši izkaujas. Izkaujas mirkli pirms ceptajiem kartupeļiem un karbonādes. Viņi varbūt nezina, bet nojauš, ka dusmīgam vakariņas ēst nav labi.
Labskaņai un labmiegam dziesma, kas jau nedēļu man neliek mieru. Lai skan!
*Kādam citam kolēģim ir neliels skaitāmpantiņš: Saules spīd ar troksni, no kokiem zaļa krāsa līst. Laikam būši iemīlējies.
O! Tad jau es pārbraukusi mājās jutīšos kā mājās – šeit itin bieži var novērot sarkanās gaismas sprīža (dikti garš šeit tas sarkanais) izvillošanos – vīri izlec no saviem braucamjiem, izvicinās rokām, kājām, kāpj atpakaļ autiņā un dodas savās gaitās. Domāju, ka tā tik notiek Dienvidu pusē.. Laikam globālā sasilšana ietekmē arī temperamentu..
P.S. Man atkal jābrīnās, kur Tu pamanies izrakt tik stilīgas dziesmas? Nu labi, kur ir skaidrs, bet kā? Kā?
Tu gribi teikt, ka Briselē šādi te ļaudis uzvedas regulāri?
Par dziesmām runājot, Ewert and The Two Dragons ir igauņi, kas, kā runā, Latvijā ir populārāki kā pašu mājās. Biju uz viņu koncertu Palladium, taču jāatzīstas, ka tik ļoti lielā sajūsmā nebiju. Puiši bija forši, tikai, manuprāt, ir grupas, kurām nav un nevajag uzstāties tik plašās telpās, jo viņiem daudz labāk piestāv tāda mājīga atmosfēra, kuru var radīt gan ierobežota telpa, gan cilvēku skaits.
Bet vispār, parasti es neko neroku, viss pats atnāk. Vai nu to skandina Radio101, vai arī kāds no draugiem paziņām kaut ko parāda.
Piemēram, Ben Howard ārkārtīgi daudz tiek spēlēts.
Viņam pirms tam bija dziesma “Keep Your Head Up”, kas man arī tīri labi patikās.
Tad vēl vakardien pirms miega tiku pie šāda te video, kas, manuprāt, ir viens no labākajiem, kas pēdējā laikā redzēts.
Kaut kā tā jā.
Skaties vienu video, bet tur blakus ir vēl kāds. Tā tas viss aiziet.
Tieši tā – Briselē kautiņu pie luksofora esmu novērojusi vairākkārt (šeit tiešām ir ļoti gari sarkanie)..
Zini, kura dziesma/meitene/klips atstāja uz mani paliekošu iespaidu? Tā, kura dejoja pa miltiem un mazliet raudāja..
Es, redz, vairāk ar i-netu telefonā manipulēju – ir savs labums un dažas neērtības, piem. pie dziesmām tik īzī netieku, tāpēc uzreiz nepateikšu, kas ir tā miltumeitene, bet Tu noteikti zini, par, ko ir runa..
Skanīgu dienu!