Svētdienas rītā manas acis atvērt palīdzēja spožā saules gaisma, kura, sadarbojoties ar pie gultas nolikto gladiolu, vilināja smaidu. Labrīt!
Pēc intensīvām un sātīgām nedēļām rīti ir jo īpaši lēni. Tie slīd cauri istabām, lēnāk kā citas reizes atgriež dušā ūdens krānu, lēnāk grauzdē maizi, lēnāk vāra kafiju.. jo īpaši tad, ja tās nav. Pie kafijas tiku vienā no tiem miniatūrajiem kafijas tornīšiem, kur saņemtās kafijas krūzes temperatūra, kura burtiski rāvās laukā pa visām kartona sieniņām, aicināja mani piesēst parkā uz soliņa.
Nezinu, kā vienmēr pamanos iekulties visās tajās sarunās, bet ilgi nebija jāgaida, kad divas pensionētas kundzes, izpētījušas starp akmens lauvām novietoto obelisku, nokritizējušas tur augošās rozes (vai ta maz te kāds tās laista, skaties, kādas nokaltušas!), iepērās manā klusajā mierā, kurš tieši tobrīd sildījās ar melnu, rūgtu kafiju.
“Sakiet, vai Jūs zināt, kam tas piemineklis?” sapucētākā sirmo matu īpašniece vērsās pie manis.
“Nē, par nožēlu jāatzīst, ka nezinu gan,” atbildēju pavisam rāmi un gaidīju turpinājumu.
“Nu ja, tādi jau tie mūsdienu jaunieši ir. Ne par ko neinteresējas,” kundze ar diviem teikumiem manam mieram piešķīla uguni.
Nē, nopietni, kā man riebjas šī vispārinošā frāze. Kādreiz, visticamākais, es apstulbusi klusētu un pēc tam nožēlotu, ka neesmu sevi aizstāvējusi. Labi, ka tobrīd nebija kādreiz.
“Ziniet, šajā nedēļā esmu bijusi uz divām teātra izrādēm un uz vienu izcilu koncertu (un vakarā iešu uz dokumentālo kino). Tas, ka nezinu vienu pieminekli, nepadara mani par cilvēku, kurš neinteresējas,” triecu pretī un skatījos, kā Vispārinātājas kundze apmet kažoku uz otru pusi.
“Nē, nē, es jau to ne par jums.” Kā tad, ne par mani. No kurienes tad radās tā vispārinošā frāze, kura mani nolīdzināja līdz ar zāli? Absolūtā tumsa, jo nezinu, kam parka vidū nolikts akmens klucis.
Viņa nelikās mierā: “Vai šis piemineklis nav šī parka veidotājai? Kā viņai bija vārds? Vērmanes kundzei? Tur rakstīts vāciski..”
“Redziet, ja vajag, es varu aiziet izlasīt. Es protu vācu valodu,” izvilku vēl vienu trumpi kā jauniete (kur tie gadi, kad es ofciāli sevi par tādu šajā valstī varēju saukt), kura ne par ko neinteresējas. Nē, godīgi, man ir apnikusi tā piesiešanās jaunatnei, kura neinteresējas. Tas, ka es nezinu viena pieminekļa vēsturi, nepadara mani par mazāk vērtīgu cilvēku, ja zinātu, nepadarītu par vērtīgāku, jo šīm zināšanām ir minimāla pievienotā vērtība. Tās der vien kā paspīdēt krustvārdu mīklu risināšanā vai kādā erudīcijas pasākumā. Man ir apnikusi tā mūžīgā rakšanās vēsturē, kura mums neļauj ne iet uz priekšu, ne attīstīties, jo viss, ko šajā valstī dara, ir īd par vēsturi, neko no tās nemācoties. Vēsture ir interesanta, jo īpaši, ja no tās mācās un rada labāku tagadni. TAGADNI. Es tām kundzēm novēlu vismaz vienu dienu sātīgi nodzīvot tagadnē. Un šajā mirklī. Un iepazīties ar jauniešiem dzīvē, nevis Panorāmas sižetā.
Foto no kāda rīta Upes ielā. Zīmējuši tie briesmīgie mūsdienu bērni, kuri arī ne par ko neinteresējas. Pasaule ir tik dažāda un zeme nav plakana.
Tagadnes pilnu nedēļu, mīļie!
Tā ir skumja patiesība, ka vairumā vecu cilvēku klausīties ir diezgan bezjēdzīgi, vismaz lietās, kas ir par ko vairāk kā viņu pašu dzīvi. Viņi tev var iemācīt dārzu iekopt, zapti ievārīt, tirgū cenu nokaulēt vai pastāstīt par laikiem, ko pats neesi piedzīvojis, bet spēja adekvāti (ar prātu, nevis jūtām) novērtēt tagadējo, apkārtējo pasauli rodas tikai ilgstošā praksē, un nav dadudz cilvēku, kas ar šādu praksi aizrautos.
Tas, ka gudrība nāk ar gadiem, vēl nenozīmē, ka gadi nāk ar gudrību — gadi pienāk paši, gudrība prasa darbu.
Tieši šajās brīvdienās ar mammu runājām par to, ka pasaule apkārt mainās tik strauji, ka saprast vienam otru kļūst aizvien grūtāk, mēs gan vairāk par vecākiem un bērniem, bet to var pavērst arī globāli … tā tas ir. MoDo piekrītu, tas arī ir darbs, nevis norobežoties savā gudrībā un es jau zinu, bet spēt dzirdēt, redzēt, uzklausīt, iepazīt to, kas šodien. Cilvēki, kā novērots, manos 38 :) visbiežāk iesprūst kādā sev mīļā laikā, gadsskaitlī un tur tā kā iekonservējas, un negrib atstāt šo komforta zonu, ir tā un viss …
MoDo beigās izteicās tik skaisti, ka gribas iecitēt :D
bet principā mana atbilde par
“šaumīgo jaunatni” ir – kas tad to jaunatni veido? Vecāki, iepriekšējā paaudze. Lai jaunietis par kaut ko interesētos, tam jānāk no ģimenes, ar mātes pienu jāiezīž pasaules skatījums. Un tālāk jaunietis jau būvē savu kultūru uz ieliktajiem pamatiem. Vai tā būt attieksme pret grāmatām, teātri, ziņām vai pieminekļiem. Vai sarunām ar tantiņām.
Te jau vairs nav nekā piebilstama, tik vien kā galvā izspēlēju ideālo variantu, kā šī saruna būtu varējusi izvērsties. Nepieciešams mainīt tikai divas lietas, no kurām viena patiešām ir lieta, savukārt otra ne:
1) tantukam attieksmi pret jauniešiem;
2) man – telefonu.
Ja tantuks savu sakāmo nebūtu saiņojis tik tipiskajā “mūsdienu jaunatne ir pilnīgi nekāda”, tad pēc manas atzīšanās nezināšanā, viņa būtu izteikusi savu minējumu, savukārt es no kabatas izņemtu gudro telefonu un piedāvātu kundzei kopīgiem spēkiem noskaidrot, ja jau tik ļoti interesē jautājums, nevis iespēja kādu jaunieti aizskart. Lūk, es viņai parādītu, kā tā jaunā pasaule funkcionē un mēs vēlētu viena otrai to jauko dienu priecīgākās noskaņās.
Galvenais, finālā pēc tam nesaņemt piezīmi, ka mēs, jaunie, jau tagad visu internetā, jo galvā nekas neturas un tā, jo tad tas viss sāktos no gala.
Visādi citādi Vērmanes dārza vēsturi saguglēju un ar to iepazinos.
Ha! Bet jautrākais, ka kundzes tak pašas nezināja un nebija painteresējušās savos gados :D Attiecīgi frāze par jaunatni tak ir pilnīgi absurda, un būtu absurda pat tad, ja viņas būtu uztrāpijušas uz akurāt tādu jaunieti, kuru nekas neinteresē., lai gan arī tas ir nosacīti, jo visus kaut kas interesē, tik tie interešu plauktiņi mēdz būt ļoti dažādi, augstāki , zemāki :D
Neinteresējas par to, ko omeles interesējas. Viss vienkārši. Tēma veca kā pasaule un iet uz riņķi. Droši vien būs, kamēr vien būs gan opīši, gan jaunieši. Bet vispār, cepuri nost to senioru priekšā, kuri tādā krāšņā vecumā iet kaut ko no jaunās pasaules mācīties.
Augstprātība šo pasauli saēdīs. Mazās un lielās lietās. Tā tāda šī laikmeta mode. Zināt labāk, būt gudrākam, lemt citu vietā un lēnām zaudēt savu cilvēciskumu.