Pablo In Black

Man jau sen bija kāds sapnis, pat ne sapnis, vēlme.
Laikā, kad tapa septiņi mākslinieku ziloņi (skati portfolio), dažiem no tiem tika veidotas izmēģinājuma skices, lai saprastu, kā labāk savietot detaļas, kādiem sīkumiem vairāk pievērst uzmanības un par ko satraucos lieki.

Viens no ziloņiem, kuram tika veidota skice, bija Pikaso zilonis, jo atšķirībā no citiem, tas tika sagriezts detaļās, kuras pēc tam atkal vienotas kopā, vienu no otras atdalot ar melnu plāksnīti. Visā procesā tika pieļauta kļūda, par kuru zinu tikai es un par kuru kāds cits jau sen ir aizmirsies, jo to pieminēju tikai garāmejot. Tā nav būtiska, taču tieši tas aspekts padarīja ziloni platāku kā pārējos. Īsāk sakot – nieki.

Katru reizi, kad vēru vaļā kasti, kurā glabājas skičziloņi, nodomāju, ka kādu dienu sev izgatavošu tādu Pablo, tikai citās krāsās. Tā diena bija klāt, turklāt beidzot biju noķērusi to sajūtu, kad lietas padevās viegli un it kā spēlējoties. Tie brīži ar neparasti labo garastāvokli ir mazliet biedējoši un domas par tiem – mazliet muļķīgas. It kā visam būtu jābūt izskaidrojamam un it kā kaut kas vienkārši nevarētu būt.

Pablo. Viss melnā. Ar faktūrām.

Lai silti!

P.S. Vēl visā šajā stāstā mani pašu izbrīna tas, cik viegli esmu spējusi pieņemt melno krāsu un cik ērti tajā jūtos, ja vēl pirms gadiem bija grūti tai pieskarties.