Pamosties

Nezinu, ko tieši domā augusts, bet tas, cik ļoti viņš cenšas šajās nedēļās, rada sajūtu, ka viss, ko viņš grib pateikt, ir – lai kurš tev nāktu pēc manis, es tik un tā būšu labāks.

Kāds teiks, ka vasara ieradusies par vēlu… Kā tas ir – par vēlu? Neatbilst tavam plānam? Neatbilst tam, ko skricelēji uz lapas? Viss ir tad, kad ir. Tas, ka kaut kas notiek vēlāk vai ātrāk, nekā esi plānojis, nekādā ziņā nenozīmē, ka tas notiek nelaikā. Tas ir tevis izgudrotajā nelaikā. Tikai tik. Mūžīgi gaidot īsto laiku, īsto brīdī, var arī neko nepiedzīvot. Var to “tieši laikā” nepamanīt.

Ticu, ja kaut ko glabā nebaltai dienai, to noteikti arī sagaidīs. Tāpēc maini skatu, maini virzienu – tagad. Augustu noslēdzu ar regulāro tagad, kurš rezultējas ar to, ka kāda no sienām zaudē tapeti. Gadu dzīvot ar sajūtu, ka nu paskatīties, kā būs, paskatīsies un pacietīsies. Un tā es ciešos, skatos uz vadu, kurš izspiedies zem tapetes kā tāda milzu vēna un mani kaitina. Kaitina un neļauj pielikt pie sienas gleznas, jo es gaidu īsto brīdi tā likvidēšanai.

TAGAD!

Man ir tāds ieradums, lai cik arī vēls nebūtu, trauki ir jānomazgā. Tagad! Nē, man nav apmātība ar kārtības mīlestību. Man ir svarīgi, kādā vidē es modīšos. Tieši tas brīdis, pamošanās brīdis, un vai tādā vidē man gribēsies celties un kaut ko darīt. Kopš tā brīža, kad beidzot saņēmos uzlabot dzīves apstākļus, man ļoti patīk mosties. Man ļoti garšo rīti.

Tāpēc mosties. Tagad. Tāda augusta vairs nebūs.

Un pagatavo kafiju savā skaistākajā krūzē.
TAGAD!