Pavēlāk atnākusi mājās, noliku smago iepirkumu somu uz krēsla un pa taisno devos cauri garajam koridorim. Ja kaimiņš tobrīd būtu ēdis, viņš aizrītos. Sasveicinājusies kā katru vakaru un izteicu ko tādu, ko no manis visticamākais negaidītu neviens: “Aiziesim lejā uzpīpēt?” Kaimiņš iepleta acis un tik vien spēja pajautāt, vai nav pārklausījies. Nav, nav, nepīpēju, bet nopirku.
Trīs reizes nebija jāsaka, mēs jau stāvējām pagalmā un, brīdi klusējot, vilkām miera pīpi. Un tad es sāku runāt… izrādās, bija nepieciešami nieka 8 mēneši, lai es sāktu runāt un atklātu manas klusēšanas iemeslus no sākuma līdz galam. Te nu ir mana īpatnība – man netīk, ka mani tincina. Ir jāpagaida, kad sākšu runāt pati un tieši vakardien mani apstādināt vairs nebija iespējams. Neticami viegli un bez jebkādiem izskaistinājumiem vārdi bira paši no sevis, aiz sevis atstājot neticamu vieglumu.
“Negribētu būt klāt, kad tas viss nāks atpakaļ.”
“Tu tici atmaksai? Tu tici, ka par neglītajiem darbiem kādu dienu būs jāsamaksā?”
“Ticu un par lielu daļu no savējiem jau esmu samaksājusi, bet tajā brīdī, kad tam nāks atpakaļ.. ak, es nudien negribētu būt klāt.”
“Bet kā ir ar labajiem? Es zinu cilvēkus, kas darot labu, tā arī cer, ka viņiem tiks atmaksāts ar labu..”
Par šo kaimiņa izteikumu aizdomājos vairāk brīdī, kad sarunu jau bijām beiguši.
Kāda jēga no labiem darbiem, ja kā pamatuzdevumu vai pamatprasību izvirzi mērķi par tiem ar labu saņemt atpakaļ? Vai tad tajā mirklī labais nezaudē savu vērtību, jo pašā pamatā tam ir aprēķins? Aprēķins noteikti saņemt par to samaksu. Labu samaksu.
Arī par labdarību pēdējā laikā man izveidojies tāds īpatnējs viedoklis – tai nav jābūt skaļai. Labdarībai jābūt piezemētai un klusai, citādi tā ir pašreklāma. Tāpat arī ar ziedošanu – vai ziedo, jo tā pieklājas, vai arī ziedo, jo kaimiņš ir ziedojis un man noteikti viņš ar savu summu jāpārspēj, vai arī ziedo, lai atpirktu vecus grēkus? Vai tomēr ziedo, jo patiesi vēlies palīdzēt?
Un kā domā Tu?
P.S. Vispār man sāk likties, ka kāds tur augšā patīkami uzjautrinās un es šim uzjautrinos līdzi.
Foto ilustrācija vienkārši ideāla… :)
Es laikam būšu persona no ”aizsvilos” sērijas, bet par ko ir stāsts, jo es šeit uztveru vairākas domas – atmaksa, ziedošana un runāšana?
Runāt vajag, atsākt runāt jau ir grūtāk tas prasa laiku.
Ziedojot var palīdzēt kādam atrisināt problēmas, bet pieminētā ziedošanas sacensība ir absurda lieta. Izklausās pēc pēc sacensības, kam smukāka sieva vai auto. Ziedotāji parasti ir anonīmi, kas nealkst pēc slavas un medaļām, grēkus šādā veidā ni ni atpirkt neizdosies, lai pat necer.
Labo darbu darītāji ne vienmēr saņem atpakaļ to ko būtu pelnījuši, labākā gadījumā daudzi cer nesaņemt atpakaļ kaut ko sliktu.
….un uzpīpēt var, bet pīpēt gan nav labi.
Par dziļu roc, jo te ir tikai un vienīgi par to, ko mēs visi gūstam atpakaļ. Par to, ar kādu mērķi kaut ko darām un lai cik Tev tas neliktos absurdi, ir tādas sacensību ziedošanas un “ziedošanas” grēku izpirkšanas labā. Nu nav tā pasaule tik balta, kā tā mālējas. Tā nav arī melna. Mazlietiņ pelēka savās izdarībās.
Un nevajag pievērst uzmanību tam, cik tagad ir pulkstens.. es taču teicu, ka kāds augšā uzjautrinās un es smejos viņam līdzi =)
Labrīt! Rise and shine!
Ziedoju pa mazumiņam, lai kādam nesavtīgi palīdzētu, citreiz arī tā ir tāda grēku nožēla par to, ka kādreiz neesmu kādam palīdzējis, atteicis. Atzīstu, reti, bet tā gadās. Biežāk gan vienkārši sametu to naudiņu veikalā pie kases esošajā kastītē, pārskaitu, nosūtu sms utt. Ar domu, ka noderēs.
Parasti īpaši neko neprasu un speciāli negaidu, ka kāds atbildēs uz labiem darbiem ar to pašu. Es vienkārši zinu, ka ir cilvēki, kuri atnāks šā vai tā, atliks tikai palūgt. Tāpēc arī pats dažkārt “upurējos”, neizdaru kaut ko sev vajadzīgu, bet aizeju palīgā draugiem. Tas gan nenozīmē, ka esmu balts un pūkains (;
mjā, gribētu sagaidīt to brīdi, kad tas augsā vairs nesmejās, nespēlējās ar mūsu dzīvēm…
Domas daudzas un labas.. :)
Man aizķērās par to laba darīšanu un gaidīšanu, kad labais nāks atpakaļ.. Mazliet jau iespējams mēs visi tā daram.. Arī es dažreiz.. un nedomāju, ka tas ir slikti in general (tas nekas ka ne vienmēr patiesi).. Bet pazīstu vienu cilvēku, kas uz šo ir tā sakoncentrējies.. Par daudz.. Un katru reizi, kad esmu raudamais plecs.. Tad man, sev vai kādam tur augšā viņš jautā – nu kāpēc nenāk atpakaļ? Un es arī nezinu.. Lai gan.. Manī ir nostiprinājusies ideja – ja tu gribi, lai tev ir labi, tad tā arī dzīvo! Un tā uzvedies! Jo iespējams kaut kas arī nāk atpakaļ, bet ne nu tik tieši un precīzi 1:1, ka kāds augšā izlasa tavas domas un atsūta kāroto, kad esi padarījis labo darbiņu.. Dažreiz tomēr šķiet, ka kav vis tik vienkārši.. Bieži īstenībā..
Ja labais darbs tiek darīts ar domu, ka tas kādreiz atnāks atpakaļ un vēl vairāk – ja šī atnākšana tiek gaidīta un pieprasīta pasaulei, tad tas nemaz tik labs darbs vairs nav, tad tur tiešām ir vairāk bizness. Bet es stingri ticu, ka tie labie darbi, kas ir patiešām no sirds un nesavtīgi vienkārši tāpēc, ka savādāk nevar, lai palīdzētu, ka tie gan nāk atpakaļ. Cause you get what you give..