Mani pēdējā laikā piemeklē dažādas dīvainas sajūtas. Citas man bijušas jau agrāk, dažas no tām kļuvušas izteiktākas, bet ir tādas, kas piepulcējušās jau esošajām.
Viena no tām ir gadrīz katru rītu, kad stāvu krustojumā un gaidu zaļo gaismu. Tas mirklis pirms, kad visās krustojuma pusēs stāv pusaizmiguši cilvēki un gaida, kad varēs doties tālāk savās gaitās. Iedegas zaļā gaisma. Patiesībā es varētu palikt tā stāvot un turpināt vērot cilvēkus, kas šķērsām krusto krustojumu. Neviens ar nevienu nesaskaras, bet bieži vien tieši tajā mirklī es satieku tieši tos pašus cilvēkus, kurus dienu iepriekš un vēl vienu dienu iepriekš… Tad mani pārņem tā dīvainā sajūta. Visi kaut kur iet, kaut kur steidzas un iedomājas, ka tā tam visam ir jābūt. Kāpēc viņi no rīta pamodās? Kāpēc es pamodos? Un kāpēc arī es iedomājos, ka tā tam visam ir jābūt? Vai arī, kāpēc es vēlos palikt uz stundu šajā krustojumā un vērot tos, kas domā, ka tā tam visam ir jābūt? Neizskaidrojama sajūta, kad īpaši izjūtu soļus, šķiet, dzirdu katru to niansi un to, kā zābaku zoles šķeļ netīro sniegu, ja to vispār vēl var nosaukt par sniegu. Kāds sīcis iet pa priekšu un stiepj savu lielo mugursomu kā tāds gliemezis, kas izgājis pastaigā ar visu māju.
Ir rīts.
Rītiem piestāv dīvainas domas.
Kad šodien darba laiks tuvojās finišam, jau gribēju teikt: “Kaspar, es šodien aiziešu prom ātrāk, labi? Un bilžu apstrādi pabeigšu mājās..”, fonā skanēja lieliska mūzika un tad es aprāvos, jo visa tā bilde un teksts, kuru grasījos teikt bija radījis deja vu sajūtu. Sabijos no šīs sajūtas tik ļoti, ka tekstu tā arī nepateicu. Ļāvu sajūtai mazliet pāriet un atprasījos 15 minūtes vēlāk, nekā biju domājusi.
To sajūtu ir daudz, taču par visām stāstīt būtu neprāts, jo tad jums liksies, ka es patiešām neesmu normāla. Neesmu jau arī. Es esmu forša :D :D :D aii…
Trešā sajūta ir visspilgtākā un brīžiem pat liekas, ka tās laikā sajūk, kas ir īstenība, kas ir tikai iedomas. Es mēdzu iztēloties situācijas ar visiem dialogiem, ar sajūtām, kuras mani attiecīgā situācijā, ja tāda notiktu, varētu pārņemt. Ir situācijas, kuras mana iztēle uzbur tik īstas, ka man paliek bail. Sirds neprātīgi dauzās un kaklā iemetas kamols. Turpinu iet, bet acu priekšā veidojas tāda kā bilde. Spilgta un ļoti reāla. Šajās īpaši satraucošajās iztēles situācijas man pazūd balss. Rodas sajūta, ka nevaru pateikt vairs ne vārda, ne zilbes, ne skaņas. Trakākais ir tas, ka tas vairs nav iedomās, jo pēc tam, kad šī dīvainā sajūta manī ir paviesojusies, es patiešām nevaru parunāt. Arī visos sapņos (kas drīzāk ir murgi), kuros man ir trakoti bail, man vienmēr pazūd balss. Es it kā kliedzu, taču skaņa nenāk.
Tā lūk.
Vēl tikai piebilde, jo kur sajūtas trīs, vajag arī ceturto. Jau vairākas dienas nebiju par sevi neko sliktu teikusi, taču šodien saņēmos. Kad atkal biju uzgājusi kādu lielisku mūziku, sajutos stulbi. Ir taču cilvēki, kas uzejot jaunās, ausis kairinošās skaņas, tomēr izpēta, no kurienes grupa nākusi, ko iepriekš sacerējusi, taču es to nedaru. paņemu mūziku un priecājos. Te nu arī dīvainā sajūta, kas drīzāk izvērtās par pārmetumu sev – kāpēc Tu nepēti? Kāpēc Tu ļauj tam būt virspusīgam? Man atbildes nebija.
neuztraucies, tu neesi vienīgā. :)
manā galvā arī bieži top dialogi… deja vu jau man sāk likties kā normāla parādība un dzīves un cilvēku izjūtu analizēšana jau ir ikdiena.
varbūt tā ir ar visiem? tikai daļai tas ir spēcīgāk. daļai emocijas un to izjūta ir asāka, jo ir svarīga.
welcome to club!
;)
Kliedziens ir kaut kas arhetipisks – tieši tā radās Muhas kleidziens, no kaut kāda iekšēja satraukuma un bailēm, no neizprotama nemiera.
Par uzmācīgām domāt, kad esmu ļoti laimīga, ir brīži, kad paskatos it kā uz notiekošo no augās un domāju – viss, tas viss ir miris un nu ir tikai atmiņas.
Nu vot tā! Tagad sanāk, ka es vairs neesmu forša, jo tas viss ir normāli :D
Starpcitu, par idejām runājot. Tās man rādās tieši tādās pašās bildēs kā tie dialogi. Tādas kā mazas vīzijas. O, kā reklāmas pauzes, ja par oficiālo raidījumu uzskata to bildi, ko redzi patiesībā. Tās ir vienīgās reklāmas, kuras es neslēdzu prom, bet cenšos noturēt.
drīzāk jau es sevi šādies mierinu, ka neesmu nemaz tik jocīga kā biju iedomājusies ;)
tu šā kā tā esi forša… un es arī ;)
Skati no 1:13 minūtes: http://www.youtube.com/watch?v=N2Fauqy-AWQ Tas man sakarībā ar krustojumu ienāca prātā. Viena no mīļākajām filmām.
Dina, kā tā var būt viena no Tavām mīļākajām filmām, ja Tu ar krievu valodu nedraudzējies? =)
Pēc 3. reizes skatīšanās reizes pat valodu sāku saprast ;)
Nesen izlasīju grāmatu “Tā, kas es nekad nebiju” (autore Majgula Akselsone) tur kaut kas līdzīgs Tavai trešajai sajūtai. Varbūt kādreiz sanāk izlasīt :)