Kad izteicos, ka šovakar īsti nav ne sakāmā, ne rakstāmā, man ieteica uzdziedāt, lai gan jāatzīst, ka arī tā nav visai laba doma, jo manī mīt pārliecība, ka manai “dziedātprasmei” punkts tika pielikts kaut kādā jauniešu pasākumā Ziemeļpola kultūras namā un kopš tās dienas neko no Labvēlīgā tipa, lai arī cik tas labvēlīgs nebūtu, dziedāt neuzdrošinos. Labi, bija vēl viena reize, kad kopā ar Inī (čau, Inī =) zaļā pūķa reibinātas mēģinājām skaldīt repu. Lieki piebilst, ka tobrīd visi esošie draugi izlikās mūs nepazīstam un dažs labs noteikti nolēma ar mums vairs nekad nesveicināties. Droši vien labi, ka tā, jo šodien, lai aizbiedētu “liekos” ļaudis, nākas krietni vien vairāk piepūlēties, nekā 5 reizes atkārtot vienu un to pašu frāzi, brīvdabas estrādē līgojoties pie mikrofona. :D
Varētu uzrīkot atmiņu vakaru, jo briest pārmaiņas un pirms pārmaiņām cilvēkam ir tendence lūkoties atpakaļ, bet vai vajag? Vai vajag stāvēt pie spoguļa un žēlot tos matus, kurus nogriezīs? Vai vajag pirms šķiršanās žēlot tos skaistos mirkļus, kas pēc gada pagaisīs? Vai vajag pēc labi pavadīta laika kādā vietā žēlot to laiku un iegrimt pārdomās, kā tad nu būs? Un ja nu nebūs?
Lai kā arī būtu un lai ko arī tas nākamais gads nesīs, sasodīts, šī gada otrais pusgads bija varens ar visām tām skaistajām un stulbajām lietām, kas tika sadarītas. Ai, ko nu liegties, viss šis gads ir bijis varens līdz sīkākajai šūnai. Tik daudz īstuma. Ak, jel!
Varbūt joka pēc, tējotāj, uzraksti komentāros to, ar ko Tu atcerēsies šo gadu un galu galā, ja kāds būs izteicies, izteikšos arī es =)
Uz atvadām dziesma no Lissie pastaigā ar sloņu.
Lai silti!
No šī gada es atcerēšos to sajūtu, kad sirds gavilē no mīlestības, bet vēlāk sažņaudzas no pāridarījuma.
bet pats svarīgākais – esmu pateicīga ikvienam par ikkatru pieredzi, ko esmu šogad ieguvusi :)
Man šis gads mūžam paliks atmiņā ar 3 pavasariem, daudziem jauniem satiktiem cilvēkiem. Ak jā, un bargo ziemu un karsto vasaru, kas ļāva izbaudīt tās galējības, ko šādi laikapstākļi sniedz :)
ps. foršs sniedziņš tev te snieg.
pss. silts hug no Helsinkiem, Kni.
Man laikam visvairāk ar izglābtajām un paēdinātajām kaķu un suņu dvēselēm, kā arī ar jaunu draudzību :) Un vispār gads nemaz nav bijis tik slikts.
Bauska močī!!! :D Šo hītu mūžam atcerēšos un mazbērniem stāstīšu, lai nekāpj uz skatuves repošanas konkursos piedalīties ar aliņu puncītī :D
Bet par šo gadu… šis gads ir devis man pašu, pašu skaistāko un neatkārtojamāko brīnumu :)) tādēļ lieki piebilst, ka esmu nenormāli pateicīga TTA par šo gadu ;)
man viss gads no pašas pirmās dienas līdz šim brīdim (ar dažu dienu izņēmumiem) ir saistījies ar nebūšanu īstajā vietā un laikā un vsp… lai gan gada noslēgums solās būt ar grandiozām pārmaiņām…
Ps. Lissie – īkšķīši gaisā!
viens no nesakarīgākajiem gadiem. dēļ ekstrēmajām temperatūrām un mīklainām slimībām, kas moka mēnešiem. bet tai pat laikā šis tas tomēr ir izdarīts. nav tā, ka galīgi nekas sakarīgs nav bijis. :)
es atcerēšos šo gadu ar iestāšanos strādājošo rindā un iegūstot ļoti pozitīvus un atsaucīgus kolēģus, kurus necerēju sastapt.
un ar to, ka pirmo reizi šajā malā manu apciemoja draudzene no LV un ap jauno gadu ciemos ieradīsies brālis. :D
Ja runā par notikumiem, tad šis gads noteikti paliks atmiņā uz citu fona ar “atgriešanos uz zemes” kā es to dēvēju… ar izšķiršanos atgriezties īrētā dzīvoklī kā jaunībā no mājas, kas jau vairākus gadus likās ir “mūsu”… un komplektā kaķiem, suņiem, kas bija lieliska kompānija jaunība, nu, piepulcējušies vēl divi bērniņi. Bet dzīve iet uz augšu – vētību nasta kļūst lielāka, vērtīgāka, bet daudz vieglāka, pateicoties veselā saprāta esamībai… :) Ja runā par sajūtām – no dziļām skumjām līdz dzirkstošam gavilēm – tas bija tā vērts!
Šī gada notikumi zināmā veidā ir mani atmetuši it kā 10 gadus atpakaļ un es jūtu, ka kaut kāds aplis ir noslēdzies (it kā parāds būtu adots) un notikumi uzsāk jaunu cerīgu sākumu!
Priekā!
adods!
Nu, jā, kā redzams, arī pareizrakstība man šogad ir sākusi klibot….. :) Labo kā labodams, pirksti klibo! Vairs nelabošu!
Man laikam šis gads galvenokārt saistās ar visai lielām pārmaiņām darbā. Boring. Turklāt šodien esmu slims, tad vispār nekas labs īsti prātā nenāk.
O! Nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību! Prieks redzēt jaunus tējotājus, vismaz tādā ziņā, ka atzīmējušies.
Kā jau solīju, izteikšos arī es.
Šo gadu varu iedalīt divos posmos – pirms 21. maija un pēc 21. maijā. Viss, kas ir pirms, līdzinās tādai kā atraugai no iepriekšējā gada ar ārkārtīgi sliktu piegaršu. Milzīga cīņa ar sevi, lavierēšana starp būšanu un nebūšanu. Daudz sāpju un viena vienīga mantra: “Kad tas viss reiz beigsies!?”
Savukārt viss, kas ir pēc 21. maija iezīmējas ar pavisam jaunu atspērienu. Berlīnes brauciens mistiskā kārtā mainīja visu pretējā virzienā un iezīmēja sākumu pirms manas dzīves skaistākās un bezrūpīgākās vasaras. Jauna, īsta draudzība. Man pat šķiet, ka esmu tikusi pie māsas. =) Un tad vēl galvu reibinošie piedzīvojumi vasaras izskaņā. Lai ko arī nesīs tas Jaunais gads, būs interesanti, jo šķiet, tā vēlēšanās, ko 21. maija naktī vēlējos, sāk palēnām piepildīties.
Uzskatu, ka cilvēki nemainās, taču es esmu citādāka nekā biju pirms 21. maija un par to šaubu vairs nav!
Prieks, pa pirmo nolausto skolas gadu. Dzīves svinēšana jūlija vīkendā ar Dziesmu svētku apmeklējumu un plenērs Salacgrīvā. Taja. :)
jā, un man šķiet, ka tik daudz smējusies, kā šogad, es nebiju vēl nekad. :D