Zinu, ka daļa no šī arhīvieraksta te ir bijusi un zinu arī to, ka starp 340 ierakstiem var mazlietiņ apjukt. Zinu arī to, ka daži no jums šausmās ķer pie sirds, ka tas jau tuvojas.. tas neizbēgami tuvojas un vasarai gribot negribot pienāks gals. Un šī būs bijusi varena vasara, bet tagad drusciņ smeldzes pie jūsu rīta kafijas krūzes. Par to rudeni.
“Tā Tava krūze?”
“Jap!”
“Vai tad Tu dzer kafiju?”
“Nē, nedzeru. Man patīk smarža.”
“Un tad Tu tā to krūzi pa visu dienu izelpo tukšu?”
“Mmm.”
Jā, mani reibina kafijas smarža.
Reibina, pavedina un mulsina.
Ja tā ir latte vai americano… mmmm… un, ja ir putas… ja vēl var dabūt tam pa virsu cukuru un kanēli… un svarīgi – NEMAISĪT!
Tad uzmanīgi izbaudīt putukanēļacukura garšu un uz mirkli apstādināt laiku, lai pat Faustam skauž!
Nu tad par to rudeni.
Par rudeni, kas klauvēsies lietuslāšu veidā pie jūsu loga!
Par rudeni, kas aicinās jūs izskriet cauri lapu kaudzei, ko cītīgi saslaucījis sētnieks.
Par rudeni, kas liks jums skatīties, kā gājputni kāsī laižas uz vietu, kur siltāks.
Par rudeni, kas priecēs acis ar sarkanām, dzeltenām un oranžām lapām.
Par rudeni, kas būs kā rudens.. kad biezie laidīsies uz Nīlu..
..kad kāds teiks, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.
Bet tagad mana mīļākā Savage Garden dziesma. Pie kafijas. LABRĪT!
Es ticu arī tam, ka šis būs varens rudens!
Rudens ir burvīgs :) Mans vis vis mīļākais laiks gadā.
Sakārdināji mani ar rudeni… :)
Nu tāds rudens, kādu Kni te aprasktīja- tāds jā. Bet dubļi, lietus un drēgnums, kas arī ir mūsu parastais rudens- fui!