Par ziloņiem un Kalnciema ielas “Māju”

Ziloņu brīnumainais spēks.
Maniem ziloņiem piemīt neparasts spēks. Iespējams to varētu nosaukt par burvību. Tie atved pie manis lieliskus cilvēkus, no kuriem es daudz ko varu mācīties, kuri grūtā brīdī snieguši savu plecu, priecīgā brīdī ļāvušies baudīt prieku kopā ar mani. Tā es varētu turpināt un turpināt.

Tieši šovakar ziloņu ordeņa kavalieru pulkam pievienojās kāda burvīga un sirsnīga jauna dāma, ar kuru kopā tad devāmies iemēģināt jauno Mārtiņa Sirmā restorānu „Māja” un veikt svinīgo ziloņordeņa pasniegšanu.

Mana interpretācija par tēmu „māja” būs šāda: katra cilvēka dzīvē pienāk mirklis, kad viņš pamet silto un tik ļoti mājīgo vecāku ligzdu un sāk īrēt istabu, pēc tam dzīvokli un, ja rocība atļauj un pastāv tāda vēlme – viņš tiek arī pie savas mājas. Tieši ar šo attīstības gaitu vēlos salīdzināt arī Mārtiņa restorāna paplašināšanos. „Istabu” visi jau labi pazīst, dzīvokļa posmu Mārtiņš ir izlaidis un uzreiz pietuvojies posmam – „Māja”.

Precīzu adresi nezinām, taču nojausma ir. Ienākot koka māju pagalmā, sākumā ieraugām citu, kuras verandā cilvēki sasēduši pie galda un viens no viņiem stāv kājās. Kaut ko stāsta, var redzēt, ka tiek arī kaut kas gatavots ēst un visticamākais baudīts arī kāds dzēriens. Nosmeju, ka jāsataisa vien nopietna seja un jāiet iekšā, jo liekas, ka šiem cilvēkiem tur labi. Taču tā nav tā vieta, kuru meklējam.

Gabaliņu uz priekšu ieraugu palielu uzrakstu „Māja”, baltas „nojumes” (saulessargi?) un zili balti rūtotus galdautus. Pie viena no galdiņiem sēž sabiedrībā redzētāki ļaudis, taču vēl nekas neliecina, ka viss notiek un ka restorāns darbojas. Šī iemesla dēļ lūkojam mājā iekšā un viesmīlis mūs apgaismo, ka droši varam doties pie kāda no galdiņiem un iekārtoties ērtāk.

Ziniet, ir tādas vietas, kurās uzreiz jūties kā mājās. Kaut kāda sestā sajūta saka, ka tieši šī pieder pie tāda tipa vietām. Mums tiek atnestas ēdienu un dzērienu kartes. Iesākumam izvēlamies alu un pēc mirkļa esam gatavas arī izdarīt savu ēdiena izvēli.

Jums liekas, ka es pēdējā laikā daudz par ēdienu? =) Mhm, pirms Kni gribēju saukties par BaleRīmu. Tā kā esmu uzsākusi savu atveseļošanās ceļu un turklāt vēl lasu grāmatu „Eat.Pray.Love.”, kuru kāds šeit wordpresā nodēvēja par pamatīgu cukura gabalu (un lai jau!), tad droši varu teikt, ka esmu posmā ar nosaukumu „Eat”.

Atgriežoties pie „Mājas”. Mūsu galdiņam tuvojas divi, manuprāt, patiešām šarmanti viesmīļi, kas uz galda izklāj papīru, izkārto maizi, uzlej eļļu un blakus tam visam uzber sāli ar rozmarīnu. Skatos uz visu notiekošo kā bērns – lielām acīm un izbrīnu. Pataustu papīru, bet man tikām tiek skaidrots, ka eļļa cauri nesūksies, jo citādi pēc katras ēšanas būtu jāmaina galdauts.

Mana izvēle ir par labu Latvijas reņģēm cidoniju (ak, jel, neatceros) balzāma mērcē (?), savukārt jaunizceptā ziloņa ordeņa kavaliere izvēlas mājās ceptu bageti ar tomātiem un kazas sieru. Pēc mirkļa mums tiek atnesti lieli balti šķīvji, kuros izkārtots mūsu ēdiens. Pamanu, ka uz šķīvja sīkiem burtiņiem rakstīts „Sirmais” =) Vai nav eleganti? Pat pie šķīvja var „aci piesiet”! Reņģes ir maigas un ārkārtīgi gardas. Pa vidu tām izkārtota marinētu sīpolu riņķīšu rinda, kas eleganti kontrastē ar reņģu krāsu. Acij tīkama kompozīcija. Arī bagete ar tomātiem un kazas sieru izskatās kārdinoši un liekas, ka laime mazliet pilnīga ir atnākusi ciemos, lai novēlētu mums labu apetīti. Periodiski atlido pa kādam odam, kas iekož kājā, taču tas piederas pie dabas. Tikmēr arī pie citiem galdiņiem saradušies vakariņotāji un mani pārņem pārliecība, ka gribēšu nākt vēl.

„Māja” oficiāli vēl nav atklāta. Puiši trenējas un uzlabo visas nepilnības, lai vēlāk pārliecinoši priecētu katru, kas nāks nobaudīt maltīti vai kādu dzērienu.

Smaidu izraisa saņemtais rēķins – uz kartona ar pildspalvu uzrakstīts: reņģes un kafija :D

Un sajūtas aizejot? Hm.. man šķiet, es tikko pabiju mājās =)