Jau labu laiku atpakaļ iedomājos, ka savai gurķu dīlerei varētu uzdāvāt ziloni.
Mums taču izveidojusies tik lieliska sadarbība, sveicināmies ar smaidu un katru reizi zinām, ka būs jaunas tikšanās. Ko tur daudz domāt, uzdarināju ziloni ar dilli, pielīmēju magnētiņu, iesaiņoju un devos uz tirgu.
Viss kā ieraksts. Mazsālītie gurķi mani jau gaidīja. Palūdzu desmit, jo nebija man plānā neko no tā mājās nest. Ēdīs turpat, kamēr pa pilsētas centru staigās. Kopā ar naudiņu sniedzu gurķu dīlerei mazo sainīti, pretī saņemot jautājumu: “Par ko?” Smaidīju un vien piebildu, par gardajiem gurķiem.
Mazā paciņa tika izsaiņota mirklī pēc saņemšanas un gurķu dīleres seju rotāja patiess smaids un prieks. Smaidīju arī es. Tagad viņa zina, kā mani sauc. Cik tad ilgi mani par “Sveika, meitene!” sauks.
Atvadījāmies un solījos nākt atkal, tiesa gan tagad uz laiku dārzeņu paviljona tirgotāji tiks pārcelti uz gaļas paviljonu sakarā ar rekonstrukciju.
Kā iedomājos par mazsālīto gurķu smaržu, tā uzpeld siltas atmiņas. Tā ir mana smarža, šaubu nav!
Foto gan tāds.. nekāds, bet šodien mans telefons neko labāku piedāvāt nevēlējās.
Brīnišķīga doma :) es varu iedomāties, cik viņa priecīga bija, jo parasti tādās reizēs prieks vislielākais- saņemt pateicību no cilvēka, no kura nemaz negaidi :) Žetons Tev- Kni :)
Ir tādi cilvēki, ar kuriem vienmēr ir labs kontakts un tas nekas, ka nezinām viens otra vārdu, jo tas nemaz nav būtiski. Parasti ejot maksāt rēķinus, protams, ir neapmierināta sejas izteiksme un nekad neesmu pie kases piegājis starojot, pat smaidot nē, bet ir viena kasiere, kas vienmēr uzsmaida, aprunājas un pat cienā ar konfektēm (aww moment). Tāpat arī narikā pie stacijas, pat smēķus uz parāda dod, apjautājas kā klājas n stuff. Patīkami, ka tādi cilvēki arī ir, it kā sīkums, it kā nē, bet garīgo paceļ kapitāli.