Kad šorīt saņēmu kādu ziņu, aizdomājos par pārsteigumiem un spēju pārsteigt.
Jā, veidojot savus pārsteigumus, es ļoti piedomāju un domāju arī par cilvēku, par to, kā pārsteigums tiks uzlūkots, kā tiks vērts vaļā, kādas sajūtas varētu pārņemt pārsteiguma saņēmēju. Nē, tas nav nekāds aprēķins, tas ir domas lidojums, kas kā papildus informācija (tiesa gan neredzamā) lido pārsteigumam līdzi.
Tuvojoties TAI dienai, kad cipari mainīsies, aizdomājos arī par dāvanām. Bērnībā šis pasākums bija aktuāls, jo parasti vecākiem tika darīts zināms, ko vēlētos saņemt. Ome ar opi pārvērtās par baņķieriem un joprojām turpina tā darīt. Man ir divas bankas – Ain.banka un Zigurd.banka. Ain.banka ir drošāka un, veicot noguldījumu šajā bankā, noguldītājs var būt pavisam drošs. Procentu par noguldījumu nebūs, taču summa saglabāsies un nekur nezudīs.
Lūk, ejot laikam, tās materiālās lietas kļūst arvien nevērtīgākas, ja tās nepavada krietna deva sirsnības un patiesa dāvināšanas prieka, jo dāvināt tikai dāvināšanas pēc vai arī tāpēc, ka tā ir pieņemts, manuprāt, ir gauži muļķīgi. Kolēģes piebilde par to, ka iespējams tā nepārdomātā dāvināšana saglabājusies no padomju laikiem, jo ciemos taču ar tukšām rokām iet nedrīskt.
Ja jūs zinātu, cik opim mājās plauktā šitādu “ar tukšām rokām iet nedrīkt” sadāvināts. Spēj tik slaucīt putekļus!
Kāpēc cilvēki tik reti prot dāvināt sevi un savu klātbūtni? Nesaprotu.
Turpinot par pārsteigumiem, atzīstos, mani pārsteigt ir ārkārtīgi grūti un tiem, kam tas ir kaut reizi izdevies, ziniet, mans prieks, ko saņēmāt pretī, ir bijis patiesāks par patiesu un šo jūsu spēju esmu novērtējusi augstu jo augstu. Bet patiesībā lai mani pārsteigtu, neko daudz nevajag. Viss ir ārkārtīgi vienkārši – nepieciešama deva fantāzijas un spēja paskatīties uz lietām un vietām neikdienišķi.
Ko sagaidu no šīs dzimšanas dienas?
=) neko daudz. Pietiks jau vien ar to, ja vulkāns labi uzvedīsies, bet par to nākamnedēļ.
Foto no kaushik.net
