Vakardien izlasot varenjauku ierakstu blogā, ko raksta Ņujorkā dzīvojoša jaunkundze vārdā Elīna (linku gan nelikšu, jo iespējams, ka meitene vairās no plašas reklāmas tieši tāpat kā es), kurā viņa rakstīja par cilvēkiem, kas gaida vilcienu un, lai gan lielākā daļa arī zina, ka šis vilciens nāks pēc 15 minūtēm, tik un tā turpina lūrēt pulkstenī un lūkoties sliežu virzienā, it kā šīs darbības paātrinātu vilciena tuvošanos, bet tas maita nenāk un publikums pukojās, sabožas un nervozi trinās, es atcerējos kādu domu.
Par gaidīšanu un par to, KAD tad lietas beidzot notiks.
Jums nav kādreiz bijis tā, ka tas mirklis, kad ziniet, ka kaut kas notiks, piemēram, nākamajā piektdienā 18:30 vai ka līdz notikumam vēl jāguļ 3 naktis, ļauj saglabāt mieru – ja lieta ir patīkama, vēderā jūtama kņudoņa, taču, ja nevisai tīkama, drīzāk var piemesties vēdergraizes un tās sirds klauves, par kurām runāju iepriekš. Starpcitu, izdomāju, ka mana sirds noteikti dzīvo vietā ar nosaukumu Klopenburga, jo pēc nosaukuma vien izklausās, ka tur visu laiku tiek klopēts. Tā arī manējā šodien klopē, rada satraukumu un nelabumu. Tas ir viens no tiem gadījumiem, kad pa muti laukā kāpšanas vingrinājumus viņa veic viena pati bez manas piekrišanas. Būs jāiet pie ārsta, citādi vienu dienu atdošu galus vai nu no sirds mazspējas vai infarkta.
Novirzījos no tēmas. Par to gaidīšanu.
Loģiski, ka šāda priekšzināšana ir gauži ērta, taču būsim reāli, neviens jau nepateiks, ka ekonomiskā lejupslīde beigsies 2011. gada 16.janvārī, neviens arī neteiks, ka jūsu mokošās iesnas beigsies nākamnedēļ trešdien 14:25, lai gan dažreiz šāds nākotnes “mierinājums” pat ļoti noderētu. Tā pat kā ar plākstera noplēšanu. Nu pasāpēs 10 minūtes, bet pēc tam būs labi. Reiz man Tincii teica: “Un būtu taču labi, ja Tev kāds pateiktu konkrētu dienu, kad tas viss beigsies un tad Tu būtu ar mieru vēl paciesties, pasāpēt un basta!” 2010. gada 18. decembris vai novembris. Nekā. Figuški. Pasapņojām, pietiks. …bet varbūt tomēr – KAD?!?
Bild no šejien.
Hā, hā. Cilvēks ziņkārīga būtne.
Man pēdējā gada laikā nesokas tik labi kā gribētos. Viena neveiksme pēc otras. Visu laiku sev jautāju – nu kad tas beigsies, nu kad? Bet tā īsti jau zināt negribas, jo ja pateiktu – viss, Una, šī ir tava pēdējā neveiksme, būtu laimīga. Bet ja man nosauktu 2011. gada novembri – es laikam tiešām nokartu degunu līdz mirklim, kad atkal saprastu – viss jau ir mūsu rokās. Savu likteni varam mainīt mēs paši. Vairāk vai mazāk pacenšoties.
Beigsies tad, kad iemācīsies no tām neveiksmēm to, kas Tev jāiemācās, tā man viena gudrā grāmata stāstīja pagājušogad.
Taču man par tiem datumiem, smieklīgi, bet paliktu vieglāk. Zinu, ka paliktu un es esmu nožēlojami pacietīga, kad vajag. Pacietīga un saprotoša ka riebj. :D
hmm…principā tādiem a la Dienas vai citiem skriceļhoroskopiem neticu, taču ir viena dāma, kam šajā lietā uzticos, un parasti ik pa dažiem gadiem piestaigāju. nu lūk, un man patiešām traki grūtos brīžos palīdz zināt to, ka šie ir mani vissmagākie, vispiņķerīgākie 6 gadi manā dzīvē. Vistrākākie ever, tā teikt. Ka tas ir posms. Ka tas reiz beigsies. Lai arī tieši tajā smagajā brīdī liekas, ka tas nekad nebeigsies. un tad šī apziņa, šī ticība dod to nelielu un tik nepieciešamo spēka gabaliņu, lai nākamajā rītā pieceltos no gulas. nu tas tā – man tas datums palīdz:)
Horoskopus lasu kā anekdotes vēl jo vairāk, ka mana dzimšanas diena ir dienā, kad esi ne šis, ne tas.
Kas attiecas uz tām dāmām, nojaušu par ko Tu runā… pagaidām man nav pamata ticēt tam, ko esmu dzirdējusi un vairāk turp nedošos.
Kopumā ņemot, es jau mazliet smejos par to datumu, taču ziņkāre ir, kā būtu. Ar ko tad vēl eksperimentēsi, ja ne ar sevi.