Katru pirmdienu es mazliet mirstu.
Pirmās desmit minūtes sporta zālē ir pašas neciešamākās.
Katru reizi gribu salasīt savas mantiņas un doties, bet vēl ne reizi nekur neesmu aizgājusi. Lai arī jūtos ārkārtīgi nevarīga, pacietīgi izpildu vingrinājumus un sakožu zobus, jo zinu, ka būs jāmirst vēlreiz, kad nodarbība nonāks līdz vēderpresei, bet arī to izturu.
Radot katru ziloni, es it kā atdodu daļu no sevis, lai tajā tukšumā nāktu kas jauns. Tā arī mazliet mirstot, es katru reizi atdzimstu, radot sevi no jauna. Ja esmu ko mācījusies, tad labāku, bet ja ne, tad nākas trenēties vēl un vēl.
Kad strādāju veikalā, par pazemojošāko periodu uzskatīju laiku, kad pie apģērba bija jāvalkā zīmīte ar uzrakstu “māceklis” kā apzīmējumu, ka no manis labāk turēties pa gabalu un ka es noteikti visu varu salaist dēlī. Iespējams tāpēc toreiz tik cītīgi mācījos un centos tikt augstāk, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no šīs zīmītes.
Šodien ir pirmdiena un es mazliet mirstu, lai rītdien būtu labāka, taču tā sajūta par mācekļa zīmīti… gluži kā tetovējums kaut kur, lai gan slēpts, bet es taču zinu. Tāpēc jautājums ir atklāts, ko es būšu mācījusies, lai to padarītu gaišāku, jo kas zina, varbūt tas ir no hennas…
“Tu uztaisi man gadsimta ziloni, labi?”
“Tas nebūs ātri.”
“Tu galvenais paspēj līdz pasaules galam..”
Es ceru, ka paspēšu tikt pie citas zīmītes, pirms pienāks pasaules gals.
P.S. 3 foto: zilonis, kuru darināju n-tās stundas, jo katra detaļa ir ļoooooti maziņa, zilonis no otras puses un skice, kuras rakstu nevis atradu kaut kur internetā, bet zīmēju pati. No A – Z!
a vai tad šitais nav tas gadsimta zīnolis? Nu, katrā ziņā, tikpat iespaidīgs. Kaut kā ļoti esmu no viņa pārņemta un arī no vides, kurā esi viņu ieziloņojusi.
Paldies! Ir, ir. Nejauši sanāca. Saku nejauši, jo viss bija domāts citādāk, bet satraukumam nav pamata, jo tam “citādāk” es jau zīmēju jaunu skici.
Katrā ziņā, šis laika ziņā šķiet, ka ir sarežģītākais, ko esmu mēģinājusi taisīt tieši to sīko detaļu dēļ, jo viens ir tās izlocīt, otrs – uzlikt uz tā knipuciša.
Tiem, kam nav ne jausmas par izmēriem, tad varu pastāstīt, ka no dupša līdz snuķim zilonis ir 4 cm garš un no muguriņas līdz papēžiem – 3 cm. Miniatūrs radījums.
wow!
Bardzo piękny!!! :)
akdies, kni, ku šitas ir kolosāls – karalisks zilonis! neeenormāli skaists! (^^)b
un īpašs respekts par ieguldīto darbu! tev sanāk burvīgi vijumu raksti! :)
Ņizkij poklon!
I Mārupei paldies, i Katovicei, i Redīsam :D
Piedod, Redīss, es nezinu, no kura kraja Tu.
esmu galvaspilsētas rediss :D
MANS gadsimta zilūns! :)
Kāds skaistulis… :)
Kad tu, Kni, ieminējies par jaunām idejām te pāris rakstu atpakaļ, es saspringu ar domu, kas nu būs… kad būs un ko vēl var izdomāt…
Šis ir patiešām kaut kas īpašs starp visiem tiem puķu bērniem…
Nākšu vairākas reizes dienā uz viņu palūkoties… :)
ir ĻOTI skaists.
akjel.
gribu tādu!
brīnišķīgs skaistulis!
meistardarbs :)
Sirsnīgs paldies par novērtējumu.
Ar nepacietību gaidu, kad varēšu turpināt eksperimentus, jo skices top. Galvenais, lai rokas neizrādās par īsām.
ļoooti skaists indietis :) Gaidu savējo :)