Rīgā katrā nomalē ir mazliet lauki. Mazliet lauki ir pat Ķīpsalā. Mazliet klusuma, mazliet baltāka sniega, mazliet vairāk kaimiņu, kas pieskata tavu ikdienu pie loga. Mazliet vairāk citādā, kuru pilsētas centrā nomāc automašīnu trokšņi, ļaužu steiga, ielu šķērsošana pie sarkanās gaismas. Kas svarīgi, abās vietās ir labi, tikai katrā no tām kaut kā ir mazliet vairāk. Šoreiz no nomales, kur mazliet vairāk putnu un bērnu smieklu, kas atskan laižoties ar ragaviņām no kalna, kad sagadīta sava kārta.
Kamdēļ gan lidot projām, ja baro ar maizi, tikai vai maize nāks katru dienu un vai maize ir dzirdējusi par pieradināšanu?
Ejot prom, domāju, kur viņi paliek naktī un kas viņiem rīt būs brokastīs.
Lai silti!
