Teiciens, ka katrā jokā daļa patiesības, būs dzirdēts, vai ne?
Te nu man jāatzīstas, ka par tematiem, kuriem īsti savas domas paust minstinos, mēdzu jokot, tādējādi pasakot, ko patiešām domāju. Dažreiz sanāk paskarbāk, bet ko padarīsi? Joka forma vismaz ļauj lavierēt.
Jūlijā gaidāmais festivāls LAMPA rīdziniekiem un pilsētas viesiem sarūpējis izstādi Rīgas ielās, 7 pamestu namu logos izvietojot Latvijas slavenāko karikatūristu darbus un “demonstrējot, ka nav vietu, kurās ir aizliegts domāt, runāt un jokot.”
Svētdienas rītā, baudot vienbūtību, nolēmu ar velo izlaist loku pa tukšo Rīgu, jo tieši tāda tā brīvdienu rītos ir – mierīga, klusa un ērti izbraucama.
Nedomājiet, ka cenšos jums nozagt pārsteigumu, jo šī būs vairāk ekskursija maniem ne Rīgas lasītājiem, lai arī viņiem mazliet tiek. Pārējie gan, ar velo, ar kājām, ejot vai skriešus, izstaigājiet līdz 2.jūlijam. Ticiet man, tur pa ceļam ir tik daudz ko redzēt un tā ir burvīga iespēja pilsētā uz brīdi sajusties kā viesim.
Karte.
Uzreiz atzīšos, ka divos no punktiem nebiju. Zundas dārzu izlaidu vējaino laikapstākļu dēļ, bet Līksnas ielu tā arī atrast neizdevās.
Miera iela, Māris Bišofs.
Pie šīs bildes gribētos aicināt noskatīties epizodi no filmas “Par ko runā vīrieši”, kur kungi cenšas izvēlēties gleznu modernās mākslas galerijā. Noskatieties visu, tās beigas, tās beigas!
Te vēl atgādinājums, esiet vērīgi, apskatiet apkārtni, jo, piemēram, pretējā ielas pusē var redzēt Miera ielas vasaras vēstnešus – kaktusus uz palodzes.
Bruņinieku iela 2, Gatis Šļūka.
Papriecājieties par blakus esošo māju un tās sienu, kura koši apgleznota.
Dzirnavu iela 30, Aivars Vilipsons.
Pa ceļam var apskatīt šo pamesto graustu, kas pamanās izcelties starp visādām jaunbūvēm.
Puškina iela 11, Harijs Grundmanis.
Tik izcila vide izvēlēta šiem darbiem!
Pirmo reizi redzēju Zinātņu akadēmiju no otras puses.
Gogoļa iela 4/6, Māris Subačs.
Un te es izkusu. Tik daudz darbu, parādīšu vien trīs.
Apceļojot šos objektus, nācās secināt, ka ir tik viegli atšķirt vietējos no viesiem. Vietējie skatās uz purngaliem, pēta ietvi, savukārt pilsētas viesu galvas visu laiku ir līmenī no acu augstuma un uz augšu. Kad bildēju darbus, cilvēki beidzot pacēla galvu augstāk, sak, ko tas skuķis tur ieraudzījis.
Tā, kā Līksnas ielu atrast neizdevās, izmetu vēl dažus lokus un papriecājos par Katoļu ielu. Pieņemsim, ka ar šo ielu mākslu kompensēšu neredzētos objektus.
Kad biju krietni izvizinājusies un nosalusi (vējš bija visnotaļ nežēlīgs), savu ceļojumu noslēdzu ar papriecāšanos par kādu Stabu ielas namu. Tur tuvāk Valmieras ielai ir tik daudz pērļu, tik daudz skatāmu ēku.
Paceliet galvu augstāk, esiet vērīgi, esiet dzirdīgi un redzīgi.
Lai silti un lai atklājumiem bagāts ceļojums pa Rīgu!
