Tev bija gadi pieci, seši un tu veikalā dīci mammai kaut ko garšīgu vai arī kādu lielāku mantu, uz ko (un arī citās situācijās) mamma mēdza atbildēt, ka tad, kad izaugsi liels un pelnīsi pats, varēsi pirkt visu, ko gribi un cik gribi, un kā gribi. Kad izaugsi un kad pats. Pats.
Mājās pie vecākiem braucu reti, ar autobusu nekad. Ja nesanāk ar savu kompāniju, tad lūkoju pēc daļēji zināma auto un kompānijas. Viss vienkārši – sludinājums, laiks, brauciena cena, taču ir kāds „bet”, par kuru nebeidzu domāt katru reizi, kad iekāpju kāda zemļaka auto – mūzika. Kā likums, divas ar pusi stundas ir jāklausās kaut kas draņķīgs un kaut kas ļoti nodrillēts, tā vien pieverot acis un izsapņojot to, kaut sludinājumā blakus jau pieminētajai informācijai tiktu norādīta arī autovadītāja muzikālā gaume vai vismaz mūzika, kas skanēs brauciena laikā. (Pieļauju gan, ka tad es nekad nenokļūtu mājās.)
Katrā no šīm reizēm cenšos sev iestāstīt, ka varu to uztvert kā pētījumu un vērot, kā cilvēks reaģē uz katru no dziesmām, kurai piesit līdzi ritmu, kuras laikā šūpo galvu, vai tā visnotaļ neuzkrītoši pagriež skaļāk. Lai cik jauki cilvēki viņi neliktos, auto skandas vienmēr atskaņo kaut ko gauži nelāgu. Vienmēr. Pasarg dies, ja pagadās vēl kāds līdzi dziedātājs.
Pats par savu naudu un mūziku
Parasti ir tikai divas iespējas, katrai ausij pa vienai sāpei – radio pieci.lv un Eiropas Hitu radio. Liec, pie kuras auss gribi, sāp. Ja pirmie vēl piemet klāt no latviskā repertuāra, tad otrie to aizstāj ar visādām reklāmām. Viss pārējais ir izteikti populāra mūzika, kuras atklausīšanos var panākt vienas dienas laikā, lai ilgi vēl neko no tā negribētos dzirdēt.
Pavisam nesen ir izveidojusies īpatnēja situācija, kurā vienas radio stacijas vadītājs sūdzas par otru radio staciju, mēģinot atbildīgajām iestādēm iestāstīt, cik tā viena rupja un lamuvārdīga. Cik to dziesmu saturs netīrs, cik tas degradējošs, cik tas.. cik tas. Ja kāds iedziļinātos, piemēram, eirovīzijas dziesmu tekstos (beidzot), diez vai tik ražīgi skrietu balsot, lai gan.. Dons dzied latviski un tik daudziem joprojām patīk.
Un tad nu es mēģināju saprast, kāpēc Uģis Polis (Eiropas Hitu radio) domā, ka viņa radio stacijā atskaņotās “netīrās” dziesmas ir tīrākas par tādām pašām radio pieci.lv atskaņotajām. Tie paši vēži, kulītes.. tikai kulītēm cita apdruka. Tad te nu ir atbilde no bērnības: kad izaugsi liels, tad… Uģim sāp nevis dziesmas, bet gan finansējums. Uģim sāp nevis jauniešu izglītošana, bet gan finansējums. Uģim sāp, ka pieci.lv kā mazs bērns no mammas dabū to, ko viņš var dabūt tikai izaugot un nopelnot pats, jo, kā zināms, ja dzer par savu naudu un skrien savu kumeliņu, par tevi dzied Dziesmu svētkos, lai arī par cik lielu dzērājiņu un kumeliņu skrējējiņu tevi kādas meitas māte nesauktu.
Un te nu ir tas, ko es klusībā pie sevis nosaku. Mūsu problēma ir tā, ka mēs nevis domājam par savu attīstību, bet nemitīgi uzraugām to, ko dara citi, tos atkal un atkal atkārtojot. Uģi, samierinies, quod licet Iovi, non licet bovi.
Tā viš i
es domāju, ka mums vajag iecietības muskuli audzināt. un ļaut, lai katrs galvu krata sev tīkamas mūzikas pavadībā. bez iekšēja un ārēja sodījuma. LAI!
Nemaz neiebilstu, taču, iztēlojies, ka tie ir Vīnes meža stāsti. Kur tad bija Tavs muskuļu treniņš? Un mēs taču kolektīvi aizgājām. Un klusēt Tu neklusēji. Un nepatiku izteici. Arī publiski. Un kur tad palika “LAI”?
Citādi, tas, kas man patīk vai nepatīk, ir otršķirīgi, jo stāsts tik un tā ir par to, kĀ viens cenšas pierādīt, ka viens un tas pats nošu virknējums viņa sētā skan citādāk nekā kaimiņa sētā, precīzāk, ka tur tas drīkst skanēt. Tikai tik. Visas pārējās manas antipātijas ir manas antipātijas. Katrs var klausīties, ko vien grib. Jo īpaši savā auto.