Šorīt jāpaklausās “kni.radio” un jāpalūko, ko tajā rāda. Manuprāt, lieliska filmiņa un milzīgs darbs, kas tās izveidē ieguldīts. Citādi varu teikt tikai to, ka nav nekā jauna šajā pasaulē :D Vismaz manējā nē.
Jau kuro rītu un darba dienu piespiedu kārtā nākas klausīties StarFm un, manuprāt, šīs radio stacijas atskaņošanu varētu izmantot cilvēku spīdzināšanā. Tuvākie draugi jau ir dzirdējuši mani sakām, ka StarFm disku plauktā ir tikai 5 diski, turklāt 4 no tiem ir 10 gadus veci un nevienā no diskiem nav vairāk par 5 dziesmām. Viendien pat taisīju eksperimentu un uz lapiņas rakstīju visas dziesmas, kas skan. Galu galā nonācu pie secinājuma, ka pietrūkst tikai tās dziesmas, kurā tika dziedāts “I’m a big big girl in a big big world..”
Lighthouse Family (dziesma “High”), Shakira (ar dziesmu par to, ka zem tavām drēbēm ir nebeidzams stāsts..) un Spice Girls mani pārcēla tālā pagātnē, kad man bija sazin cik tur to gadu un es gāju uz skolas disenēm īsos, adītos miņukos, laiviņkurpēs ar baņķiku, blūzītē un no mammas aizlienētā laškrāsas džemperī. Trakoti daiļš bija šis džemperis un likās, ka nekā skaistāka modes dievs šajā pasaulē nav radījis (vēlāk džemperi pārspēja krāsainās getras, ko tagad tā moderni sauc par legingiem). Tobrīd ar džempera daili vien varēja sacensties matu sakārtojums – ar matu laku piepūsts tā saucamais matu vilnītis.
Un tad vēl tas brīnumainais skats, kad visi pārīši bija nostājušies viens pret otru tādā kā rindā. Zēns – meitene – zēns -meitene.. tas nebija nekāds tur bars kā tagad. Viss organizēti. No augšas skatoties, noteikti izskatījās kā Daugavas stadionā skolēnu dziesmu un deju svētku laikā, tikai veidotie raksti tādi vienkāršāki. Kā jau teicu, tās nebija nekādas pūļa un apļa dejas kā tagad. Puiks nenāca lūgt, tā arī nosēdēji visu vakaru. :D
Atceros, kā drosmīgākie pārīši atļāvās dejot viens otram tuvu tuvu un pat uzlikt galvu viens otram uz pleca. Tagad, par to domājot, nāk smiekli un iztēlojoties tās ainiņas tumšajā un krāsainu staru pielietajā telpā, nāk smiekli un visam ir tikai viens secinājums – ne par kādu naudu negribētu atgriezties tajos laikos :D
Tā smējos! Gan par džamperi un matu vilni, gan Dziesmu svētku cienīgu rindu klases vakara deju zālē :D uzreiz sārtums vaigos atgriezās.
Prieks, ka sārtums vaigos!
Pārējie laikam kautrējas pastāstīt, kādas nejēdzības mugurā vilka, kā Monastirskuju Izbu par visu laiku labāko vīnu uzskatīja un kā Eiffel 65 “I’m blue” ritmos kratījās :D
:) a man nemaz tādu matu vilni čirkanajos matos iedabūt nevarēja.. :P un tāpēc man bija matos stīpiņa..
Bet ja godīgi – īsti neatceros, ka būtu uz disenēm gājusi baigi daudz.. un kas zin, kas man tad mugurā bij savilkts, ja ikdienā staigāju ādas vestē :D :D :D (kādu brīdi vismaz toč)
Atceros, ka pavisam mazās klasītēs kādā klases vakarā biju vakara princese, kad biju baigi uzpucējusies ar melnu dzemperīti un baltiem kupliem brunčiem ar melnām zvaigznītēm.. Ar visiem 4 mūsu klases puikām izdejoju kāju vienu pie otras likšanas deju.. :)
o jā, adīti miņuki un adītas vestes bija topā! Man lielākā uzpucēšanās bija palaist vaļā matus. Ikdienā staigāju ar sapītu bizi vai citādi saņemtiem matiem, jo to lērumu citādi pēc tam izķemmēt nebija iespējams.
Mammas blūzi arī esmu aizņēmusies un tad sējusi mezglā uz vēdera… (kauns) (sarkstu) :D
Oi, spīdīgas reitūzenes, bītlene vai garš džemperis un matos stīpiņa – tas ir klases vakars! Vēl arī krekliņi ar bārkstīs sagrieztu apakšmalu un piedurknēm (kādus nesen demonstrēja ansamblis Kombuļi :)) Sākumā puikas un meitenes dejoja viens otram pretī, nākamais bija uzlikt rokas uz pleciem vai ap vidu, bet kādā septītajā klasē pārīši jau salipa kopā :) Šķiet, esmu nedaudz jaunāka, tāpēc “manā laikā” meitenes jau dejoja bariņos – puiku mūsu klasē bija tā pamazāk.
Un pirmā matu nogriešana, kad tika izveidota čolka un sapūsta ar laku…
Bāc – ikdienā neienāk prātā atcerēties tos laikus… :D
..un ja tagad tā padomā – no pieaugušo skatu punkta – kādēļ tādi klases vakari vispār tika rīkoti? :D:D
..un uzlikt galviņu uz pleca vai pieiet tuvāk dejojot – tur tiešām bija vajadzīga drosme :D:D
Jā, klases vakari ta vēl nekas. Bet skolas disenes??? Jēziņ – tur tak bija iespēja pie Vitnijas – es tevi mīlēšu mūžam (pirms ieslēdz zālē gaismu) padejot ar skolas superīgāko čali, kurā visas bija samīlējušās. Nezinu pēc kāda principa tāds tika izvēlēts, bet tā kā es nomainīju trīs skolas, katrā bija viens čalis – visas meitenes ģibst, un meitene – čaļi kautrējās atzīt, ka ģībst, bet meitenes apskauda.
Un amora pasts 14.februārī???? Reiz man tika atsūtīta rupja vēstule. Nedēļu raudāju!!!!! Joprojām nezinu no kā tā bija :D