Ziema ir kā balta lapa, kura izklāta uz ielas, lai katrs varēt mazliet pazīmēt, biežāk gan pašam nezinot. Tas nekas, es pamanīju. Paldies par atstātajiem zīmējumiem.
Tur aiz sētas.
Zvaigžņota nakts mežā.
Rakstu raksti.
Par pēdējo lapu.
Priecīgs bruņurupucis.
Un mans mīļākais atradums galerijā Iela – Sniega vilciņš.
Dažreiz nevar saprast, kas ir interesantāk, tas, ko sniegā var saskatīt, vai tas, kā cilvēki apstājas un dīvaini skatās brīdī, kad fotografēju to, ko var saskatīt, jo viņi neredz. Viņi neredz tajā neko īpašu.
Lai silti!
O, pēdējā bildē – sunītis!
Kad ieraugu vilciņu, prātā uzreiz ieskanas melodija. Atceries Ojāra Vācieša vilciņu?
Vilciņš šodien gar upmalu ies,
Vilciņš uz mēnesi skatīsies.
Uz mēness balti jēriņi dies.
Skat, pats vilciņš ir ieradies!
Vajag pie viņa nolaisties,
Vajag ap viņu padancoties.
Vilciņam galva reibst, ak tu dies!
Vilciņš jēros ir apmaldījies!
Nē, neatceros, bet patika! Paldies un sasmaidījos.