Kad pirmo reizi aizkūpināju cigareti, mācījos piektajā klasē un šo netikumu man ierādīja kaimiņu jaunieši, kas tolaik jau gatavojās devītās klases eksāmeniem. Kā tagad atceros, tās bija mentola cigaretes ar lielu uzrakstu MORE (tā kā.. vēl?), tobrīd izrunājot visai iznesīgi – mōre. Dūms nesmeķēja, bet mentola garšu atceros.
Netikums tika atmests tieši tik pat veikli, cik iesākts un pārcēlās uz krietni vēlāku nākotni. Klases vakaros, kad klasē tiek noslēgta gaisam, magnetofons pagriezts skaļāk un skolas tualetē, lai cik dīvaini nebūtu, dūmiņu vilka klases teicamniece ar mazāk sekmīgiem draugiem. Tolaik atturējos un ar niekošanos aizrāvos vidusskolas noslēgumā, kad kompānijas pēc tvēru iespēju uzspēlēt pīpmaņdāmu atrakcijas. Kad zīlēšanas klade jau sen put kādā atvilktnē, tiek atrastas pavisam citas atrakcijas, kas šo nesmalko pasākumu darīja visai saistošu. Paņemot cigareti no jaunas paciņas stūrīša (tātad atrakciju varēja veikt četras reizes) un klusējot izpīpēt desmit dūmus, nenokratot pelnus. Kad rituāls veikts, enerģiski tika pūsts uz nenobirušajiem pelniem un pēc tam zīlēts pēc pelnu veidotās spicītes. Ak, aizmirsu pašu galveno – pašā sākumā pirms cigaretes izņemšanas no paciņas tika uzdots jautājums, uz kuru varēja atbildēt vai nu ar apstiprinošu “jā”, vai tieši pretēji – noliedzošu “nē”. Jo spicāka pelnu spicīte, jo apstiprinošāks “jā”.
Lai arī cik aizraujošas neliktos šīs muļķīgās atrakcijas, lielu riebumu izjūtu, kad man tuvojas tikko smēķējis cilvēks, neciešu, ja drēbes ož pēc smēķiem, kur nu vēl rokas vai mati. Tik pat ļoti saviebjos, ja smēķētājs sēdēs kaut kur blakus kafejnīcā vai arī pūtīs dūmus manā virzienā.
Garš ievads, īss, taču iespaidīgs tālākais stāsts, kurš caur Al Jazeera pie manis atceļojis no Austrālijas, kur valdība plāno veikt kardinālu soli un dažam tik patīkamo nodarbi pārvērst netīkamu vismaz “atribūtu” iegādes brīdī. Plāns pavisam vienkāršs, pret kuru jau saslējies Fīlips Mōriss: visas cigarešu paciņas ietērpt olīvkrāsas mētelīšos, kurus rotātu atbaidoši foto (apmēram tādi, kādi jau tagad skatāmi uz cigarešu paciņām), turklāt cigarešu markas nosaukums būtu zem šī attēla – baltiem, maziem burtiņiem.
Lai noskatītos video, spied ŠEIT!
Labprāt dzirdētu jūsu viedokli. Kas attiecas uz mani, tad nu jau krietns laiks pagājis, kā ar šādām lietām neniekojos un citiem neiesaku, taču smēķētājus nenosodu. Katrs pats izvēlas veidus, kā bojāt savu veselību un tā ir viņu izvēle. Mans aicinājums drīzāk būtu ar savu izvēli veselību nebojāt citiem un ļaut elpot tīru gaisu tiem, kas to vēlas.
Austrālijas solis ir spēcīgs, taču neesmu pārliecināta, ka tas kādu no kaslīgajiem pīpmaņiem atturēs, jo, lai cik tas dīvaini kādam neliktos, čaklo roku meistari jau sen sākuši radīt kamzolīšus neglīto attēlu slēpšanai.
Foto: http://www.independent.co.uk/news/world/australasia/australias-cigarette-war-over-shocking-pack-rules-2264966.html
Tādi cigarešu paciņas vāciņi bija Spānijā turpat bodē pieejami! ;)
hm.viedoklis man ir sekojošs: ieraudzīju savā mailā Tavu subject line un roka automātiski aizsniedzās gan pēc pelnu trauka (ne Jāņu, bet arābu), gan paciņas, kura ir maciņā (lai gan šajā valstī neko neviens vēl virsū paciņām nedrukā). Bet turpat blakus bija e-pasts ar subject line “get healthy this summer” :) ir tā, ka es to daru kopš 2000.gada regulāri (bet ar pārtraukumiem, kuri var būt pat līdz 4mēn ilgi) un lai kā arī sev pati saku, ka ir jātiek vaļā no šī netikuma. laikam pietrūkst gribasspēka.
bet visjocīgākais ir tas, ka tālajā 2007.gadā atsāku tieši jaungada naktī, jo biju Austrijā kalnos un tur salīdzinājumā ar Briseli varēja pīpēt visos iestādījumos telpās un tad nu pretēji tam, ko parasti ļaudis dara Jaunu gadu sākot -es to sāku nopērkot paciņu pēc 8mēn. pārtraukuma.
secinājums: protams, katrs lemj pats, kā dzīvot, bet līdz ar to ir grūti saprast, kāpēc tik daudz naudas un pūļu tiek tērēts, lai mūs atturētu no iespējas brīvi izdarīt šo izvēli? vai tad nepietiek ar to, ka mēs savu daļu nodevu nomaksājam pērkot un maksājot nodokli par to? man nav nekas pret to, ka nedrīkts pīpēt tur, kur citi to nedara, bet nevajag arī pārspīlēt – kā nesen usa pieņemtais lēmums, ka to nevar darīt parkos! lūk, tas ir par traku. jo to laiku un pūles ļauži kampaņotāji varētu piemēram veltīt bāreņiem vai kādām nearstējamām slimībām, piemēram, parkinsonam utt. visbeidzot: kontrolēt vajag to, lai bērni nesāk 5.klasē ;) bet vēlāk ļaujiet cilvēkiem pašiem izlemt.. sveiciens no pretējās frontes ;)
>> secinājums: protams, katrs lemj pats, kā dzīvot, bet līdz ar to ir grūti saprast, kāpēc tik daudz naudas un pūļu tiek tērēts, lai mūs atturētu no iespējas brīvi izdarīt šo izvēli?
Es pieļauju, ka mērķis ir bremzēt šo procesu parādīt kā kaut ko skaistu. Iepakojumi ir pievilcīgi un šie baisi domāti tādu iesācēju atbaidīšanai. Man tā šķiet, es nezinu. Ja paskatās gan cigarešu reklāmas, vai alkohola reklāmas, vai tās pašas nelaimīgās kolas reklāmas, tad rodas sajūta, ka visiem veselību bojājošajiem produktiem ir vizuāli pievilcīgākās reklāmas. Lūk, bet ar reklāmu tiek pārdota jau pirmā sajūta, cik tas viss ir forši!
Kni, bet cik reizes Tu apskati īsti iepakojumu? Es paņemu minerālūdeni un bez nosaukuma neko nepētu. Tāpat ar smēķētājiem, cik daudz ir to, kas skatās uz tiem attēliem vai uzrakstiem, interesē jau saturs! Vot, ja uzdrukātu plaušu uz pašas cigaretes…
Piemēram šodien pirmo reizi apskatījos Pepsi sastāvu, tas ir īss – sastāv no piecām lietām! Aizsūtīju sastāvu paziņām, ar tekstu – Nu gan sarucis Pepsi sastāvs un uzrakstīju to. Man atbildēja – Pārējie nesamaksāja par reklāmu! :D
Laikam nepiekritīšu par tiem parkiem, kā arī ielām. Es kā smēķētāja ar stāžu no 1999.gada, atmetu pirms 2 gadiem. Kad ar sīci ratiņos gāju pa ielām un parkiem nenormāli tracināja, ka cilvēki smēķēja, jo tie dūmi bija visur, un kā pati droši vien labi zini – svešs dūms ir 10x riebīgāks par personīgo, it īpaši, ja tev blakus ir kāds, kuram vispār tik svaigu priežu meža aromātu vajadzētu just :)
Tā kā esmu atkal pieķērusies pie vecā netikuma, tad pieturos pie tā, ka daru to tikai darbā, darba tusiņos, ar tādiem pašiem ļuļķētājiem tam īpaši atvēlētās vietās, kur nav nejaušu garāmgājēju.
Esmu nesmēķētāja un, protams, ir situācijas, kad reāli kaitinos par smēķēšanu. Kaitināšanās pirmais punkts, smēķēt ejot pa ielu, tas ir pretīgi, ne vienmēr ir iespēja pāriet ielas pretējā pusē, un reizēm kādu brīdi jānopūlas, lai apsteigtu smēķējošo personu, tikām neizbēgami jāelpo dūmi. Sevišķi mani tas uzvilka, kad biju grūtniece, jo ar lielu punci, nekāds veiklu manevru sprinters nesanāk, un Tevī ir vēl papildus apziņa, ka tas kaitē ne tikai man, bez tam reāli paliek slikta dūša. Tas tik viens tāds visvairāk kaitinošais dūms degungalā:)
Lai arī atbalstu pasākumus, kas cīnās pret smēķēšanas izplatību, domāju, ka šī paciņu apdruka neko daudz neietekmē, lai gan , kas to zin, ja vairs nebūtu tādu skaistu kastīšu ar ziediem utt., varbūt kādai jaunai dāmītei nepastieptos roka pēc cigarešu paciņas.
100% piekrītu, ka visvairāk jāstrādā ar bērniem un viņi ir gudri un zināt griboši, vajag tikai skaidrot un radīt pozitīvu piemēru.
Diemžēl man tik ļoti mīļais kino ārkārtīgi glorificē smēķēšanu, bet saprotu, ka aizliegt tā attēlošanu mākslā būtu absurda ….
par parkiem un visiem kopējo brīvo telpu ārpus telpām – nespēšu piekrist: katram taču ap sevi ir zināms private space lauks, kuru ļauži, ja vien nav jāsaspiežas vienā trolejbusā ievēro… nezinu, ielas mums Rīgā pagaidām nav kā megametropolēs un nav jau tik cieši arī tajos parkos.. nav man īsti nācies saskarties ar situāciju, kad kādam dūmus pūstu sejā vai virsū. un vispār šis viss attiecas uz katra no mums vispārējo kultūras līmeni, saprotams, ka starp smēķētājiem ir cilvēki, kas nezina, kas ir private space un to neivēro – tādi grūžas virsū ar vai bez smēķa zobos..
un vēl – ja smēķēju un redzu blakus bērnus vienmēr pajautāju vecākiem – kāda ir viņu nostāja, man jau nav grūti noiet malā, bet tā, ka mani dūmi viņus skartu vēl nav bijis – vienkārši ievēroju distanci.. un visbeidzot – parkos notiek daudz un dažādas citas lietas, kuras ir daudz neveselīgākas bērniem, par kurām neviens neuzstraucas (Rīgas parki te gan nav labākais piemērs, jo mūs uzrauga un ir salīdzinoša kārtība).
Kokrēts piemērs, staciju perons, izkāpjot no vilciena vairums pīpmaņu tver pēc cigaretes, daudzi jau izkāpj no vilciena ar to zobos, un momentā aizkurina, kur tad tur var likties, kamēr tiec nost no perona, kāds tur private space:)
melato – šis ir labs piemērs.. bet tai pat laikā man nav saprotama letiņiem (un vēl dažām nācijām) tik ļoti raksturīgā tieksme – izgrūzties no tā vilciena tieši pirmajam un visiem barā un vēlams iedunkājot citus… nu labi ir pieturas, kur vilciens pietur īsi un ir jāpasteidzas – nu labi var gadīties, ka tevi ievērs durvīs, ja tūļāsies, bet pēc būtības – lai tie pīpmaņi izlec pirmie, ja jaut tik steidzīgi un tad izkāp lēnā garā, kamēr viņš ar savu cigu un dūmu jau gabalā… lai gan pēc būtības šī tāda matu skaldīšana vien ir – tiem, kuri nepīpē tos, kuri pīpē nesaprast un otrādi un vienmēr būs neapmirinātība… risinājums: gan jau ar laiku visi MĒS pīpmaņi pāriesim uz elektroniskajām bezdūmu cigaretēm (kuras gan nav tik foršas kā parastās) un JUMS nepīpmaņiem (no kuriem tomēr daudzi lai gan neatzīstas ir svētdienas pīpmaņi) būs miers :)
Kā pa miglu (vai varbūt dūmiem ;) ) atceros kāda pētnieka sapētīto, ka nikotīns stimulējot smadzeņu darbību kā tāds savdabīgs paātrinātājs, bet nu tā baisā smaka… Tā arī neesmu sapratis kā pie tās var pierast. Un atkarību jau tā mums visiem bez gala – no gaisa ko elpojam, no pārtikas ko apēdam, arī no miega ko peles katru vakaru kaudzēm savelk un – jā, dažiem vēl arī no lasīšanas un rakstīšanas ;) Un tad piemaksāt, lai būtu vēl viena? Paldies! Es par tiem 500 latiem, ko vidusmēra pīpotājs pa gadu nokūpina labāk uz kalniem paslēpot aizbraucu.
Arī es varu piepulcēties tiem periodiskajiem smēķētājiem – šogad biju atmetis smēķēšanu uz 2,5 mēnešiem, bet tad sāku strādāt ļoti stresainā darbā – sākumā jau kaut kā turējos. Reizēm aizgāju uz naktsklubiem, tad gan uzkūpināju cigareti.
Tomēr gadījās viena superstresaina diena un gluži vienkārši nopirku cigarešu paciņu – sena ieraduma vadīts. Nopīpēju vienu cigareti. Naudas palika žēl, ja jau paciņa nopirkta, tad arī pārējās 19 jānopīpē.
Ir dienas, kad es nesmēķēju un tad jūtu smaku, kas nāk no pīpmaņiem. Tomēr nekad nevienu nenosodu. Es taču pats smēķēju un man nav tādu tiesību – katrs dara kā grib. Tikai vasarā, pārbāztā sabiedriskajā transporta nav pārāk forši, ja grūžas virsū pēc dūmiem smirdoši cilvēki.
Vispār jau tā ir runga ar diviem galiem…
man ir viens More, mentol, no krimas vests. Kādi 6 gadi jau? Need some?:)
Aaaaaa, kā sasmējos :D
Lai atgrieztos deviņdesmit piektajā gadā? :D Tu tā kā nedūmo, ne?
pacinja stāv neatplēsta tādām kārumniecēm kā tu:)
Khe-khem.. no šitā kāds gūglētājs noteikti uztaisīs kompromātu. Ieliec somā, ja nu mēs atkal kādā ceturtdienā satiekamies pavisam nejauši.
Bet citādi šodien atcerējos kādu stāstu (kuru atļaušos pierakstīt klāt šajā komentārā), patiesībā vienīgo patīkamo atgadījumu, kas saistās ar šo netikumu. Bija pagājušā gada septembra pats pats sākums un satraukuma līmenis atvadoties bija tik augsts, ka mājās nākot iegāju narvesenā un iegādāju paciņu un šķiltavas. Man liekas, visi, kas pērk šādu komplektu, ir svētdienas pīpmaņi, jo rūdītajiem ir vismaz viena no šīm sastāvdaļām. Lūk. Satraukuma pilna gāju mājās un tobrīd vēl dzīvoju Avotielas rezidencē, un kaimiņos man dzīvoja puisis ar diviem kaķiem, kurš sākotnēji centās ar mani nodibināt draudzīgas kaimiņu attiecības, bet es.. kā dadzis, slēpjoties un vispār izvairoties no cilvēkiem, atteicos runāt par savu problēmu un to, kas spieda manu sirdi. Tad lūk, pēc atvadu pārdzīvojuma pieklauvēju pie kaimiņa durvīm un teicu: “Ejam lejā uzpīpēt?” Viņš iepleta acis, iekšēji noteikti pie sevis teica “KO???”, bet tik un tā piekrita. Tā bija pirmā reize, kad mēs izrunājāmies, kad es runāju, lai gan jau pusgadu dzīvojām vienā dzīvoklī. Palika tik viegli un tā miera pīpe bija teju vai kā simbols. Šī ir mana vienīgā, patiešām patīkamā atmiņa saistībā ar cigaretēm.
Ja cilvēki zinātu, cik tas ir riebīgi, neglīti un, jā, smirdīgi, smēķēt!
Pati esmu smēķējusi, esmu atmetusi, nu jau vairākus gadus, un nemaz nedomāju atsākt. Nesaprotu tos, kas pārtrauc un atkal atsāk – tad nav īsta izpratne par to, ko tas nodara veselībai, cik tas ir riebīgi apkārtējiem.
Runājot par to, ka katram ir sava “telpa” un tiesības smēķēt arī uz ielas.. man gribētos pajautāt,
kā jums patiktu, ja citi cilvēki ar ko citu SMIRDĪGU pārvietotos pa ielu un jums atbildētu – man tā patīk..!
Uzskatu, ka tie, kas smēķē un nevar atmest, ir vāji cilvēki! Un visticamāk – ar kādu problēmu – kompleksu..
Brīvs un patiesi pārliecināts cilvēks NEsmēķēs!
Līdzīgi ir ar pārmērīgu alkohola lietošanu!
Sofija – es laikam atturētos no tik kategoriskiem izteikumiem “Brīvs un patiesi pārliecināts cilvēks NEsmēķēs!” izskatās, ka alkohola lietošanas jautājumā neesat tik kategoriska, jo tur lietots “pārmērīgi nelietos” ;) Alkohola kaitīgums salīdzinājumā ar cigarešu kaitīgumu skalā vēl būtu jāpierāda, bet varbūt “brīvs un patiesi pārliecināts cilvēks” tomēr arī NEdzers NEMAZ? ;)
labi pielieku punktu provokatīvajiem jautājumiem! centīšos neuztvert šo personīgi, bet esmu brīvs un patiesi pārliecināts cilvēks un SMĒĶĒJU! un jā, man arī nepatīk smakojoši cilvēki, arī pīpmaņi, kuri smako! Bet vai tāpēc es steidzos viņiem mācīt, kā jāpīpē, kur jāpīpē, ka jālieto košļenes un jāvēdina drēbes un telpas?! Es domāju, ka visas diskusijas demokrātiskā sabiedrībā, kurās cilvēki sāk citiem teikt un mācīt kā dzīvot ir bīstamas.. un parasti tajās nepiedalos, lai gan šoreiz uzksatu par pareizu reaģēt. viedokļi ir dažādi, bet tāpēc jau tie nav jāuzspiež vai jāmēģina pārliecināt, ka tieši Jūsējais ir tas pareizākais. ar sveicienu un cigu zobos, Signe :)
Labi, ka es nesmēķēju tās cigas. Es pat laikam īsti nemāku pareizi smēķoties |:d| Man tik ļoti slikti paliek, kad es sajūtu tos dūmus savā sejā un, ja, vēl, kāds man iepūš viņus. Brr, lai nu sargās. Pietiek, ka ik pa laikam esmu pasīvai.
___________
Bet, ja tā godīgi. Ikreiz, kad es redzu smēķētājus sev blakus man viņu paliek žēl. Žēl, jo, lai tas konkrētais cilvēks nomierinātos, vai vismaz spētu lõģiski padomāt viņam ir jāievelk dvinga, kas viņu pamazām, pamazām, pamazām____________________nogalina……
“…jo, lai tas konkrētais cilvēks nomierinātos, vai vismaz spētu lõģiski padomāt viņam ir jāievelk dvinga.”
Kas tad tas par spiedumu? :D
Tāds ļoti vienkāršs un precīzs spriedums par atkarībniekiem. Es skatos uz viņiem un citu neko neredzu. Citiem vēl smēķēšana ir pārslēgšanas, citiem vnk piestāv smēķēt, citiem vnk patīk process. …Bet es tomēr palieku pie vienkārša sprieduma, ka cilv.psiholoģiski nomierinās un spēj koncentrēties tikai tad, kad ievelk dūmu savās melnajās plaušas |!| :d
muļķības!
ok. esmu atkarībniece. bet tajā pat laikā – varu nomierināties un koncentrēties lieliski arī bez dūmu vilkšanās manās melnajās plaušās. nekāds diži zinātnisks spriedums nesanāk. fakti liecina par pretējo. sorry sniezuk.
Hmm, bet es nedomāju, ka Tu esi atkarībniece. Ir taču dažādi iemesli, kāpēc cilvēks smēķē, turklāt, ja par atkarībām runājot, tad ne jau tabaka rada pieradumu, bet gan to, ko tur liek iekšā. Tā pat kā ar junk food vai citu ēdienu ar piedevām.
Papildus diskusijai par etiķetēm varbūt. Te izskanēja mazliet maigāka attieksme pret alkoholu. Kāpēc? Mēs te aizkadrā smējām: ja jau uz cigaretēm liek tādas bildītes, tad tādas jāliek arī uz saldumiem, demonstrējot tuklīšus (milzīga izmēra, MILZĪGA, jo cilvēki taču mirst arī no diabēta) un uz alkohola attiecīgi nodzertus degunus. :D Ko teiksiet par to?
1. Žēl pīpmaņu, viņi netiek ar sevi galā. Smēķētāji cigaretes izmanto kā mierinājumu. Tas pats mātes krūtsgals/knupis vien ir.
2. Pīpmaņi cieš no uzmanības trūkuma. Pīpēšana ir, lai pievērstu sev uzmanību.
Sevi un citus cienošam cilvēkam vajadzētu pacensties mainīt situāciju. Ja ir līdzekļi smēķēšanai, tad var atrast līdzekļus košļājamajai tabakai, tā vismaz citiem nekaitē.
Par to kožļājamo es nepiekrītu.. Indijā viņi zelē tur kaut ko tādu.. es nezinu, visas ielas nospļaudītas. Man patīk, ja tajās pašās kafejnīcās ir sadalījums: smēķētājiem un nesmēķētājiem. Manuprāt, tas ir labs solis un kopš tā laika, kad tika radīti šādi noteikumi, pēc klubu apmeklējuma drēbes vairs nesmird un mētelis nav trīs dienas jāvēdina.
Turklāt es arī neticu šim.
pilnīgi piekrītu par to, ka tabaka atkarību nerada (nu ne tik ļoti lielu kā cigaretes), jo kādu gadu no vietas vīra ietekmē pīpēju tinamās cigaretes :) tomēr tas piņķeris ir tik nelāgs – čaulītes jāpērk atsevišķi, tabaka jāglabā tā, lai neizžūst, plus vēl ne vienmēr ir iespēja abas brīvas rokas dabūt, lai uztītu un visas pariktes kopā ar tinamo mašīnīti dāmu somītē neiliksi. Plus vēl vienu reizi domājot, ka kastīttē ir uztītās cigas, izgāju uzpīpēs ministru padomes laikā īsi uz 2min un izņemu vienu, paralēli runāju pa telefonu un stāstu kādai jābūt preses relīzei un aizdezinu, bet izrādās, ka zobos bija tukša čaulīte – gandrīze sev skropstas, uzacis un matus nodedzināju, jo cigarešu papīrīšu un čaulīšu sastāvā ir kaut kas līdzīgs šaujampulverim un tas deg reāli ar švunku – bžiiiiiig un uzacu nav ;) nu ceru, ka šis ir pamācošs stāsts, kādam, kurš pāriet uz tabaku un čaulītēm :))
bet gan jau būs arī kāds lasītājs (-tāja), kurš/kura interpretēs tā, ka es preses relīzi bez cigas izdomāt nevarēju ;)))
par etiķetēm – principā uz cigaretēm esmu pret unj tieši tā iemesla dēļ, ka tad, lūdzu, lieciet uz visiem draņķiem, kuri šai pasaulē tiek ražoti un tirgoti! ar cigu zobā zveiciens no Tunis Signe
es savu pirmo cigareti izmēģināju aptuveni pirms mēneša, 21 gada vecumā. sanāca tāda kā miera pīpe kopā ar draugu. iepriekš baidījos mēģināt, ka tikai neiepatīkas. un, godīgi sakot, patīk. bet ne tik ļoti, lai pati pirktu savu pirmo paciņu. un garša tam visam kā skursteni laizot.
Chirka, please, manu commentu ietekmē tikai nesāc un turies pie šīs sajūtas, ka paciņu pirkt nevajag. please, citādi man būs slikta sirdsapziņa. pirmā 21.gada vecumā – tas ir pat ļoti apsveicami! cheers, signe