Pie sarkanās gaismas

Vienīgā reize, kad nemēdzu iet pāri ielai pie sarkanās gaismas (ja nebrauc auto), ir tā, kad blakus vai otrpus ielai stāv policists vai bērns.
Abi pilda vienu un to pašu funkciju, proti, rada bijību. Vienam tā ir profesija, savukārt otram – daba, turklāt abos gadījumos, pārkāpjot likumu, var saņemt (no)sodījumu. Vienā gadījumā tas būs naudisks, savukārt otrā – ar skatienu radīts. Pirmais griež robu makā, otrais – sirdsapziņā.
Otrā grieziena plaisa ir dziļāka un noturīgāka.
Saukta par kaunu.

Published by

Kni

Love yourself more

11 thoughts on “Pie sarkanās gaismas”

  1. Kolektīvā atbildība. Kādu gan piemēru mēs rādam, ne tikai saviem, bet arī svešiem bērniem?

  2. Es arī bērnu klātbūtnē neeju pie sarkanās gaismas :) Un zinu arī, cik stulbi ir bērnam skaidrot, ka tas tur pieaugušais rīkojas nepareizi un dumji (Līgatnē, kad gids ir atkārtoti atgādinājis, lai nebaro lāčus, kundzītes no ekskursiju grupas tomēr domā, ka gurķi jau drīkst, un sajūsmināti met bedrē… wtf!)

  3. kauns mani vajā arī reizēs, kad veikalā pērku našķus, un blaukus stāv māmiņa ar bērnu. sevišķi, ja našķis ir arī no neveselīgā gala. kā arī ēdot uz ielas.
    sajūta seko un liek izvairīties no šādām situācijām. un tas jau labi ir arī man.

  4. Man sanāk vēl sliktāk kā dzenim – mājās no bērna ir jāslēpj neveselīgā paika, ko vēlāk pati ēdīšu, vai gadījumos, ja paslēpt nav pagūts, jāskaidro, kāpēc to ēst nevar. Baidos no dienas, kad man pajautās – ja jau nevar ēst, tad kāpēc tu pērc? :D Slikts Tincijs, slikts!

    1. Tincii – šad tad jau var:) Kad biju maza, mana tante (tēva māsa) bija balerīna un es visās mājas ballītē, kad sanāca arī citas dejotājas – špickas, snebeidzu brīnīties, kā viņas “liek iekšā”:) Tad man mācīja – ja ir kūka, torte, svētki – ir jāēd un jāpriecājas, un nav ko nožēlot, bet galvenais nākamā dienā atgriezties pie “normālas” paŗtikas. Jāatzīst, visu dzīvi to esmu īstenojusi, nesūdzos par svaru, un sīkajam kaut ko līdzīgu mācu:)

    2. es jau iedomājos, kā riebsies tie cilvēki, kas manam bērnam netieši rādīs slikto piemēru. un kā es pati sev brīžiem nepatikšu, kā anoreksiķe slapstīdamās gar gardumiem :D

  5. A, ja ļoti ātri jāsteidzās?:D Vienmēr pie LU ekonomikas falkultātes ir tā bijīgi, un vienmēr var pasmieties par kādu kurš nepamanot tur bieži stāvošu policistu pāri ielai tikai iet uz priekšu un tad cenšās izlikties, ka nepamana policista saucienus, kas jau ir par vēlu!:D

    1. Tur pie ekonomikas fakultātes, precīzāk, tur uz tā stūra, kur viesnīca un kādreiz bija policijas ēka (varbūt tagad vēl ir?) … atceros, ar kursabiedreni spērāmies tur pāri (dikti sen tas bija), bet otrpusielai bija policists, kurš enerģiski svilpa savā svilpītē :D Vajadzēja redzēt, kā mēs salecāmies, kā nokaunējāmies un aizgājām uz tuvējo gājēju pārēju. :D Viņš iekšēji noteikti locījās smieklos no mūsu reakcijas.

  6. Tādā gadījumā es biju otra galējība – kaut nakts vidū, kaut km rādiusā nebija neviena mehāniski kustīga objekta – es stāvēju pie sarkanā. Pricipā. Neatceros kāds šai padarīšanai bija nosaukums – jaunības maksimālisms vai stulbums.
    Nu, ja – tagad jau tas ir pārgājis..

    1. Si, es jau neko negribu teikt, bet varbūt reibums? :D Nuuuu.. ja jau nakts vidū.. pie sarkanā :D

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.